Uz «Zemgales Ziņu» lasītāju jautājumiem atbild Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas pārstāvis Jelgavā Romualds Pučeta.
Uz «Zemgales Ziņu» lasītāju jautājumiem atbild Centrālās dzīvojamo māju privatizācijas komisijas (CDzMPK) pārstāvis Jelgavā Romualds Pučeta.
Daudzi savus dzīvokļus esam privatizējuši, bet kā visu kārtot tālāk? Ar Nekustamā īpašuma pārvaldi neesam apmierināti – maksājumi palielinās, bet situācija mājā ar katru gadu pasliktinās.
Lai namu varētu pārņemt savā apsaimniekošanā, dzīvokļu īpašniekiem jāsasauc sapulce. Lai to izdarītu un mainītu apsaimniekošanas formu, kādam dzīvokļa īpašniekam jāuzņemas iniciatīva vai jāizveido iniciatīvas grupa. Vispirms nepieciešams noskaidrot, cik dzīvokļu nonācis kādreizējo īrnieku īpašumā. To var izdarīt pilsētas Domes 117. kabinetā pie pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas speciālistiem vai 111. kabinetā pie CDzMPK pārstāvja, kas kārto dzelzceļnieku un valsts māju privatizāciju. Šeit iegūstama detalizēta informācija arī par citiem ar privatizāciju un namu tālāko apsaimniekošanu saistītiem jautājumiem.
Likums par valsts un pašvaldību dzīvojamo māju privatizāciju nosaka, ka dzīvokļu īpašnieku sapulce jāpalīdz organizēt pašvaldības dzīvojamo māju privatizācijas komisijai un tas veicams sešu mēnešu laikā pēc mājas nodošanas privatizācijai. Pēc pēdējiem labojumiem, dzīvojamo namu no valsts vai pašvaldības sabiedrības apsaimniekošanā var pārņemt, ja dzīvokļu īpašnieku īpatsvars mājā sasniedz 50 procentu.
Jelgavā mēģinājumi sasaukt sapulces nav bijuši visai veiksmīgi. Visos gadījumos ēku nolemts atstāt NĪP apsaimniekošanā.
Līdzīgu ainu apliecināja CDzMPK organizētie kursi. Uz tiem Jelgavā pieteicās 30 interesentu, 23 no viņiem ieguva sertifikātu par tiesībām organizēt dzīvojamo māju pārvaldīšanu un apsaimniekošanu. Kursu gaitā sertifikāta iegūšanai viņiem savās mājās bija jāsasauc dzīvokļu īpašnieku sapulce un jāiesniedz tās protokols. Arī šajos gadījumos par apsaimniekotāju tika atstāts NĪP.
Likums paredz, ka dzīvokļu īpašnieki var izveidot savu apsaimniekošanas sabiedrību. Tas atļauj veidot arī atsevišķu apsaimniekošanas grupu vairākām mājām, kā arī neaizliedz koplīguma, kur atrunāti visi savstarpējie nosacījumi, slēgšanu ar pašreizējo apsaimniekotāju. Formas var būt dažādas, bet laiks parādīs, kurš veids ir dzīvotspējīgs. Svarīgākais princips – lai cilvēki apzinātos savu mitekli kā īpašumu, novērtētu tā stāvokli un izsvērtu, cik viņi par īpašuma uzturēšanu un uzlabošanu ir gatavi maksāt. Galvenais, lai īpašnieki redzētu, kur tiek izlietota viņu nauda. Efektīvāk par to varētu pārliecināties, veidojot savu sabiedrību.
Jelgavā šāda interese bija, bet iniciatīvu apstādināja grozījumi atsevišķos Domes saistošo noteikumu punktos, kas ņemami vērā, izslēdzot māju no pašvaldības bilances. Grozījumi apgrūtina māju pārņemšanu dzīvokļu īpašnieku sabiedrību pārziņā. Cita starpā tie paredz, ka veco parādu atmaksa ir jaunās sabiedrības saistības. CDzMPK uzskata, ka parādu atmaksa jāuzņemas tikai tad, ja par to ir atsevišķa vienošanās. Likums jaunajiem apsaimniekotājiem, pārņemot māju, saimniekošanu ļauj sākt no nulles.
Viens apsaimniekošanas sabiedrību izveidi bremzējošs faktors ir iedzīvotāju zināšanu, izglītības un priekšstatu trūkums par šīs formas iespējām. Ir ļoti grūti cilvēkā radīt apziņu, ka viņš ir mājas saimnieks, kā arī veicināt nepieciešamību uzņemties atbildību par kopīpašumu. Esam pieraduši, ka ar to varam darīt, ko gribam, un atļaujamies pret to nevīžīgi izturēties. Negribam maksāt, domājam, ka gan jau pašvaldība vai NĪP, vai kāds cits nokārtos. Bet tā nebūs.
Zināma problēma sabiedrībām varētu būt līdzšinējās neskaidrības par pievienotās vērtības nodokļa (PVN) piemērošanu, kam nepiekrīt CDzMPK. Saeimas pieņemtie grozījumi nosaka, ka ar PVN neapliek iedzīvotāju maksājumus par dzīvojamās platības un dzīvojamo telpu īri saskaņā ar noslēgtajiem īres līgumiem. Valsts ieņēmumu dienests uzskata, ka darījumi par dzīvojamās mājas uzturēšanu un apsaimniekošanu (PVN neattiecas uz citiem komunālajiem maksājumiem) līdz tās privatizācijai, kurus slēdz dzīvokļu īpašnieki ar attiecīgo valsts institūciju vai pašvaldību, ar PVN netiek aplikti. Bet darījumi, ko dzīvokļa īpašnieki slēdz pēc privatizācijas, ar nodokļa likmi 18 procentu apmērā tiek aplikti. Tas varētu būt viens no faktoriem, kas atbaidīs dzīvokļu īpašnieku apsaimniekošanas sabiedrību veidošanu.
Pašlaik turpinās diskusijas par jēdzieniem «līdz privatizācijai» un «pēc privatizācijas». Iespējams, par robežu varētu atzīt 2001. gada 31. decembri, kad beidzas sertifikātu derīguma termiņš. Tajā pašā laikā privatizācija (tikai par naudu) varēs turpināties. Patlaban strīdi nav beigušies un abas puses argumentēti aizstāv savas pozīcijas. Tomēr ceru, ka veselais saprāts uzvarēs un risinājums būs saprātīgs.
Katrā ziņā pašvaldībām nebūs cita ceļa, kā piesaistīt kapitālu māju uzturēšanai un apsaimniekošanai. Bet aizdevumu vai līdzekļus no citiem avotiem iespējams piesaistīt tikai tad, kad īpašums reģistrēts Zemesgrāmatā. NĪP kredītu šim nolūkam nevarēs saņemt, jo šai iestādei nav tādu tiesību. To varētu darīt pašvaldība, taču tai jāgarantē naudas atdošana, kas nevarētu notikt bez īres maksas palielinājuma. Apsaimniekošanas sabiedrības varētu izmantot ārzemju investoru līdzekļus. Viņi jau izteikuši piedāvājumus. Bet mēs tos vēl neesam gatavi apgūt, jo dzīvokļu apsaimniekošanas sabiedrības nav pietiekami attīstītas un valstī nav dzīvokļu īpašumu apsaimniekošanas programmas. Tiesa, pašlaik tāda top. Savukārt uz CDzMPK bāzes paredzēts veidot mājokļu aģentūru, kas arī palīdzēs ar līdzekļiem sabiedrībām, ja tās maksājumus kārtos ar bankas starpniecību un bankai tādējādi būs priekšstats par naudas plūsmu, tā varēs analizēt līdzekļu atmaksāšanas iespējas kredīta gadījumā.
Vai man, ja dzīvoklis ir privatizēts, jāmaksā īre?
Privatizējot dzīvokli, jūs noslēdzat pirkuma līgumu. Tajā ir noteikts, ka jums jāmaksā apsaimniekošanas maksa un jānoslēdz apsaimniekošanas līgums ar līdzšinējo apsaimniekotāju. Tas izdarāms mēneša laikā pēc pirkuma, un bez tā īpašums netiek reģistrēts Zemesgrāmatā. Pašlaik apsaimniekošanas maksa nepārsniedz pašvaldības noteikto īres maksu. Apsaimniekošanas līgumi ir obligāti, jo māja ne brīdi nevar palikt bez naudas plūsmas jeb ieņēmumiem, kas garantē tās uzturēšanu un uzlabošanu (sliktākajā gadījumā vismaz saglabāšanu). Ja dzīvokļu īpašnieki uzskata, ka viņi pārmaksā NĪP vai kādai apsaimniekošanas firmai (valsts mājās), viņiem ir likumīgas tiesības izlemt par to, kādā veidā viņi apsaimniekos savu namu.
Daži dzīvokļu īpašnieki, kas noslēguši pirkuma līgumu, tā nosacījumus vairs negrib pildīt. Tādējādi tiek pārkāpti līguma noteikumi, un privatizācijas komisijai ir tiesības vērsties pret viņiem likumā noteiktā kārtībā un anulēt pirkuma darījumu.
Dzīvokli esmu privatizējusi. Pārējie stāva īrnieki to nav izdarījuši. Mums ir kopēja telpa – veļas žāvētava. Kā varam to sadalīt? Vai kādam ir tiesības šo telpu privatizēt?
Pašlaik jūs neko sadalīt nevarat, jo tā ir kopīpašuma domājamā daļa un pieder visiem vienādās daļās. Ja kāds savu daļu grib palielināt, tas notiek uz citu rēķina, mainot domājamās daļas attiecības. Platību var mainīt tikai tad, ja visi mājas dzīvokļu īpašnieki un neprivatizētās dzīvojamās daļas apsaimniekotājs tam piekrīt un vienojas par šo kārtību. Pirms šādas darbības nepieciešams plašāk noskaidrot apstākļus un individuāli konsultēties ar speciālistiem.
Mūsu mājā Vīgriežu ielā ir cilvēki, kas ir pārtikuši, brauc mašīnās, bet par īri un komunālajiem pakalpojumiem nemaksā. Ko darīt, lai godīgajiem maksātājiem nebūtu jāuzņemas šo nemaksātāju slogs?
Ja mājā ir privatizēta vairāk nekā puse dzīvokļu, jārīko dzīvokļu īpašnieku sapulce un jāvienojas par tālāko apsaimniekošanas veidu un kārtību, jāizlemj, vai jūs turpināsiet paciest pašreizējo situāciju vai tomēr pārņemsiet šo ēku no pašvaldības un paši to apsaimniekosiet. Sabiedrībai ir vieglāk kontrolēt nemaksātājus. NĪP pārziņā ir vairāk nekā 500 māju, un tā prasībās pret nemaksātājiem nav savu uzdevumu augstumos.
Līdztekus dzīvokļu īpašnieku tiesībām dzīvokli pārdot, dāvināt, ieķīlāt, mantot, iemitināt tajā ģimenes locekļus un citas personas vai nodot to lietošanā citai personai viņiem ir arī daudz pienākumu. Īpašniekam ir jāsedz nepieciešamie izdevumi mājas, komunikāciju un iekārtu uzturēšanai un remontam, jānorēķinās par pakalpojumiem, saudzīgi jāizturas pret koplietošanas telpām, jāievēro telpu lietošanas sanitārās un ugunsdrošības normas. Pēc jebkura no šiem punktiem, var vērst piedziņu. Ja apsaimniekošanas sabiedrības mājā kāds rīko skandālus vai citādi pārkāpj normas, ir vienkāršāk ierobežot pārkāpumus. Likumdevējs ir parādījis virzienu, kur iet un kā saimniekot, taču cilvēki baidās no jaunā, kaut arī tas varētu būt efektīvs virziens. Protams, ja mājā ir nemaksātāju pārsvars, šādi saimniekot neizdosies.
Dēls dzīvokli, kurš ir uz viņa vārda un kurā savulaik dzīvoja viņa vecāki, grib privatizēt. Vai viņam nepieciešama šķirtās sievas piekrišana? Viņa dzīvo šajā dzīvoklī.
Ja ir oficiāli šķirta laulība, piekrišana nav vajadzīga. Ja ir pierādījumi, ka dzīvoklis iegūts laulības kopdzīves laikā, tā nepieciešama. Ja šķirtā sieva dzīvoklī ir pierakstīta, viņas piekrišana ir obligāta. Cilvēku var izrakstīt, pamatojoties uz tiesas spriedumu. Par mantu un īpašuma sadali dēlam vajadzēja vienoties šķiršanās reizē. No jūsu piemēra varam secināt, cik svarīgi ir slēgt laulības līgumu, lai nerastos juridiski sarežģījumi. Šajā gadījumā lietas apstākļi būtu jāzina pamatīgāk.
