Ne vienu vien gadsimtu pilsētu un ciematiņu dzīves neatņemama daļa ir aptieka. Sendienās aptieka tika uzskatīta par nozīmīgu medicīniskās un sabiedriskās dzīves centru.
Ne vienu vien gadsimtu pilsētu un ciematiņu dzīves neatņemama daļa ir aptieka. Sendienās aptieka tika uzskatīta par nozīmīgu medicīniskās un sabiedriskās dzīves centru. Bieži vien tā atradās līdzās rātsnamam, bet aptiekāri nereti bija rātskungi un birģermeistari.
No grieķu valodas nākušais apzīmējums «aphoteke» (noliktava) plaši ieviesās seno romiešu leksikā, vispirms ar to tiešām domājot noliktavu, vēlāk – ārsta palīgtelpu, kurā glabātas zāles. Taču kā valsts iestāde aptieka jau 8. gadsimtā pirmo reizi parādījās arābu pasaulē kalifātos. (Pirmā aptieka esot dibināta Bagdādē 754. gadā.)
Jelgavā – trešā vecākā aptieka Latvijā
Arābiem iekarojot Dienvideiropu, aptiekas parādījās arī Spānijā un Dienviditālijā, bet šādu iestāžu veidošanu Austrumeiropā veicināja Hanzas tirdzniecības pilsētu sadarbība. Baltiešiem tuvākā aptieka dibināta Austrumvācijā Rostokā 1262. gadā.
Pirmā aptieka Rīgā, iespējams, dibināta jau 1291. gadā. Rīdzinieki to saukuši par «lielo» jeb Rātsaptieku, bet nākamā vecākā – 1570. gadā dibinātā – dēvēta par «mazo» jeb Ziloņu aptieku.
Trešā vecākā aptieka Latvijas teritorijā bija Jelgavā (tolaik Mītavā). 1578. gadā kāds Kristofers Limbekers Kurzemes hercoga un galminieku vajadzībām Jelgavas pilī ierīkoja Galma aptieku, kas darbojās līdz 1578. gadam. Atjaunota 1653. gadā, hercoga Jēkaba laikā tā strādāja līdz 1705. gadam. Kopš 1607. gada pilsētnieku vajadzības apmierināja arī cita aptieka, vēlāk saukta par Gulbja aptieku.
Mainoties atrašanās vietai, Galma aptieka turpināja darboties arī pēc Kurzemes hercogistes pievienošanas Krievijas impērijai, līdz 1888. gadā par tās īpašnieku kļuva ievērojamais latviešu farmaceits Jānis Hertelis.
Ilgais ceļš līdz provizora krēslam
Lai kļūtu par aptiekas vadītāju, izsenis bija nepieciešams apgūt zināmu daudzumu teorētisko un praktisko zināšanu. No viduslaikiem līdz pat 19. gadsimta sākumam farmaceiti tika sagatavoti turpat aptiekā. Apmācība parasti sākās 13 līdz 15 gadu vecumā un ietvēra trīs pakāpes. Pēc aptuveni sešiem gadiem varēja kļūt par aptiekāra mācekli, kas, ieskaitīts zeļļa kārtā, «oficiāli» sāka strādāt algotu darbu. Pēc papildu «stažēšanās», kas varēja ilgt pat 10 gadu, tika kārtots eksāmens, lai iegūtu aptiekāra (provizora) tiesības. Ar to vēl ceļš uz aptiekāra amatu nenoslēdzās. Pretendentam bija ne tikai jānodod profesijas un attiecīgās pilsētas pilsoņa zvērests, bet arī jāiegūst īpašumā aptieka. Tāpēc šāds amats visbiežāk tika pārmantots ģimenē.
Līdz pat 19. gadsimta beigām latviešiem ar augstāko izglītību bija grūti rast darba vietas dzimtenē. Baltijā izglītības sistēmā augstākos amatus ieņēma vācbaltieši, kas latviešos saskatīja konkurentus un visiem spēkiem centās saglabāt savas pozīcijas. Turklāt šajā laikā Krievijas impērijas provincēs tika īstenota rusifikācijas politika. Impērijas ierēdniecība nebija ieinteresēta Baltijas tautu nacionālās pašapziņas veicināšanā, ko sekmētu vietējā inteliģence.
Tomēr izglītoto latviešu skaits strauji palielinājās. Līdz 90. gadiem Tērbatā vien studēja vairāk nekā 200 latviešu.
Šķiet, farmaceitiem iegūt darba vietas Latvijā, proti, kļūt par aptiekāriem, bija īpaši sarežģīti un dārgi.
No Grunduļa līdz «Grindevitam»
Pirmā diplomētā latviešu tautības zāļu meistara vārds lasītājiem varētu saistīsies ar TV reklāmām vai uzrakstiem uz vitamīnu «Grindevits» kārbiņām. Patiesībā latviešu farmaceitu pioniera uzvārds bija Grundulis, jo Dāvids Hieronīms Grindelis bija cēlies no dzimtcilvēkiem, kas vāciskojuši savu uzvārdu.
D.H.Grindelim bija iespēja iegūt izglītību, par kuru pat mazāk turīgo vācu aristokrātu atvases varēja tikai sapņot. Pēc studijām Rīgas Domskolā un Jēnas Universitātē 1800. gadā D.H.Grindelis Pēterburgā nokārtoja aptiekāra eksāmenu. Turklāt viņš izstrādāja metodi, kā iegūt cukuru no cukurbietēm, par ko 1802. gadā izpelnījās Pēterburgas Brīvās ekonomiskās biedrības zelta medaļu. Šie panākumi sekmēja Grindeļa ievēlēšanu par profesoru Tērbatas Universitātē, kur no 1810. līdz 1812. gadam viņš ieņēma rektora posteni.
No 1861. līdz 1870. gadam farmaceita zinības Tērbatā apguva četri latviešu studenti. Pirmais no viņiem – Jānis (Johans) Grietēns, acīmredzot nācis no Zemgales puses.
J.Grietēns dzimis 1842. gada 16. martā, mācījies Tērbatas Universitātē, iesaistījies arī jaunlatviešu kustībā. No 1869. līdz 1871. gadam viņš strādājis par aptiekāru Tukumā, no 1876. gada – Jelgavā, būdams pirmais latvietis šajā amatā. J.Grietēns miris 1878. gada 31. janvārī un apglabāts Vācu kapos.
Nākamā latviešu tautības jelgavnieka ieguldījums farmācijas nozarē ir ievērības cienīgs visas Latvijas mērogā.
Hercoga Galma aptiekas mantinieks
Pirmais no latviešu farmaceitiem, kas tika pie savas aptiekas, bija Jānis Hertelis. Finansiāli viņa panākumus veicināja laulība ar zviedru izcelsmes prāvesta meitu Annu Bergstenu. Tomēr vieta Mītavas augstākajā sabiedrībā un Baltijas farmaceitu apritē tika iekarota ar paša zinātkāri un neatlaidību.
Jānis Hertelis dzimis 1858. gada 19. novembrī Saldus pusē Lielezeres muižas vagara ģimenē. Viņš mācījies Mītavas reālskolā, aptiekāra mācekļa gaitās dodoties uz Krieviju (Vladimiru). 1877. gadā nokārtojot aptiekāra palīga eksāmenu Kazaņā, J.Hertelis divus gadus strādāja Pēterburgā. No 1879. līdz 1881. gadam viņš studēja farmāciju Tērbatas Universitātē, kur 1880. gadā kā pirmais no latviešu farmaceitiem saņēma sudraba medaļu par studiju konkursa darbu. (80. gadu beigās līdzīgus panākumus Tērbatā guva Kārlis Pēkšēns (1865 – 1942), turpmāk aptiekārs Zemgalē.)
Apmēram gadu J.Hertelis darbojies Tērbatas Universitātes paspārnē izveidotajā Farmācijas institūtā kā ievērojamā Krievijas profesora Georga Drāgendorfa asistents. Sekoja divus gadus ilgs aptiekas pārvaldnieka darbs Pēterburgā.
Izmantojot lauku aptieku ierīkošanai labvēlīgos apstākļus, kas, pateicoties atsevišķiem likumdošanas aktiem, Krievijas impērijā pavērās pēc 1881. gada, J.Hertelis nodibināja Auces un Bēnes aptiekas (1884. un 1889. gadā). Vienlaikus viņš ieņēma Kurzemes guberņas pārvaldes Ārstniecības nodaļas farmācijas inspektora amatu, kas deva iespēju doties zinātniskajā komandējumā, papildinoties pie slavenā baktereologa Roberta Koha Higiēnas institūtā Berlīnē. Ar 1888. gadu, iegūstot īpašumā Galma aptieku, sākās J.Herteļa aptiekāra darbība Jelgavā. 1885. gadā viņš nodibināja Kurzemes Farmācijas biedrību, kas darbojās līdz pat 1935. gadam.
Ne tikai zinātnieks, bet arī talantīgs komersants
Visu mūžu J.Hertelis tiecās papildināt savu izglītību citās zinātnes jomās. 1891. gadā Berlīnē viņš ieguva filosofijas doktora grādu. J.Hertelis strādājis arī vienā no tā laika zinātnes centriem – Pastēra institūtā Parīzē. Kā VIII starptautiskā higiēnas kongresa pārstāvis viņš apmeklējis Serbiju un Konstantinopoli, kur zinātnieku pieņēma pats sultāns. (Starp citu, tolaik no latviešiem iespēja tikties ar Osmaņu impērijas galvu varēja būt tikai Krievijas militārajam atašejam Turcijā ģenerālim Kalniņam.)
1897. gada 30. aprīlī laikraksts «Tēvija» rakstīja par ugunsgrēku, kas 25. aprīlī ap pusdienlaiku izcēlies Herteļa kunga aptiekā. Uguns nopostījusi ēkas otro stāvu, sagādājot tās īpašniekiem zaudējumus vairāk nekā 4000 rubļu apmērā. Tomēr, par spīti šai nelaimei, kopumā J.Hertelim veiksmīgi izdevās tā laika modernākās atziņas farmācijā ieviest praksē Kurzemes guberņas aptiekās, īpaši Zemgales pusē, apliecinot arī savu komersanta talantu. J.Hertelis aktīvi iesaistījās arī pilsētas sabiedriskajā dzīvē, ieņemot ugunsdzēsēju biedrības vadītāja, goda miertiesneša un tamlīdzīgus amatus. Būdams pārliecināts latviešu kultūras mecenāts, viņš finansiāli atbalstīja Ādolfa Alunāna teātri.
1910. gadā dzelzceļa negadījumā zinātnieks guva smagu traumu. Kaut arī divus gadus vēlāk Berlīnē tika veikta sekmīga operācija, 1912. gada 10. maijā J.Hertelis mira.
Trūkst ziņu par J.Herteļa kapavietu, dzīvesvietu, kā arī par nozīmīgākajām darba vietām Jelgavā. Zināms, ka testamentā savus īpašumus viņš novēlēja paša dibinātajai Kurzemes Farmācijas biedrībai. Galvenais no tiem – aptieka – joprojām dēvēta tās dibinātāja vārdā, darbojusies līdz 1944. gadam un gājusi bojā Jelgavas degšanas laikā.
Varbūt ievērojamais farmaceits, pirmais latviešu tautības zinātņu maģistrs šajā nozarē ir pelnījis, lai kāda no Jelgavas ielām tiktu nodēvēta viņa vārdā, bet Galma aptiekas vietā (patlaban Pasta ielā 16) tiktu atklāta piemiņas plāksne.
