Slēpjoties aiz šķietamā liberālisma maskas, pašreizējās Jelgavas Domes cīņa pret alkoholisma izplatību pilsētā ir, maigi sakot, nekonsekventa.
Slēpjoties aiz šķietamā liberālisma maskas, pašreizējās Jelgavas Domes cīņa pret alkoholisma izplatību pilsētā ir, maigi sakot, nekonsekventa. No vienas puses, ir pilnīgi pamatotais lēmums par alkohola tirdzniecības ierobežošanu nakts stundās, no otras – «fiksās idejas» par nepieciešamību atļaut grādīgo dzērienu tirdzniecību Ziemassvētku un Jaungada naktī un pilsētas domnieku prātiem joprojām neaptveramais mistiskais vārdu savienojums «mācību iestāde». Ziemassvētku naktī, protams, alkohols varētu palīdzēt pārdzīvot Ziemassvētku brīnumu, bet Jaungada – skaudrāk iedziļināties jaunās tūkstošgades būtībā.
Taču, runājot nopietni, šāda Domes deputātu ideju svārstība neveicina alkoholisma izskaušanu un sabiedriskās domas veidošanu izskaušanas atbalstam, jo kā var izskaust to, kas ir atļauts. Tajā pašā laikā pilsētā zeļ un plaukst nelegālā alkohola tirdzniecība. Jelgavas Domes deputāts no «Latvijas ceļa» Aļģimants Burba atzīst, ka pilsētā pastāv vismaz 300 nelegālā alkohola tirdzniecības vietu jeb «točku», kuru apgrozījums, pēc A.Burbas domām, ir jūtami palielinājies sakarā ar Domes lēmumu aizliegt Jelgavā grādīgo dzērienu tirdzniecību nakts stundās.
Der paskaidrot, ka «točkas» un arī to «klienti» ir divējāda rakstura. Vieni (un tādu ir vairums) veikalos alkoholu nepērk vispār, jau gadiem apmeklējot «točkas» un par 50 līdz 70 santīmiem pērkot nezināmas izcelsmes un ļoti apšaubāmas kvalitātes grādīgos. Otrie, kuru ir stipri mazāk, pirms attiecīgā Domes lēmuma stāšanās spēkā acīmredzot mēdza tos pirkt nakts laikā, bet tagad iegādājas kontrabandas alkoholu. Kā uzskata A.Burba, Jelgava ir izvērtusies par savdabīgu vairumtirdzniecības bāzi, no kuras ar nelegālas izcelsmes alkoholu tiek apgādātas arī vairākas citas Latvijas pilsētas.
Ja tas tiešām tā ir, tad uzreiz jājautā: ar ko nodarbojas Valsts un Municipālā policija, kas ļauj brīvi eksistēt A.Burbas nosauktajām 300 «točkām»? Negribas ticēt, ka policijai nav informācijas par tām vai ka to nav iespējams iegūt. Visvienkāršāk būtu pajautāt «točku» apmeklētāju nelaimīgajiem ģimenes locekļiem – sievām un bērniem, kam, šķiet, nebūtu iebildumu nosaukt adreses. Vai tad tas ir tik grūti? Izskatās, ka Jelgavas tiesībsargājošajām instancēm nav vēlēšanās ar šo sērgu cīnīties.
Otra lieta ir jau minētā izglītības joma un vīzijas par Jelgavu kā par Zemgales izglītības centru. Pilsētas vadībai ir jāizvēlas viens no diviem: vai Jelgava tiešām nākotnē būs nozīmīgākais izglītības centrs Zemgalē, vai arī tā pārvērsīsies par lētas «krutkas» un kontrabandas alkohola Zemgales izplatīšanas centru. Abi kopā, šķiet, nebūs iespējami. Turpmākā alkoholisma izplatība pilsētas iedzīvotājiem radītu nepanesamu gaisotni, kas veicinās viņu migrāciju no Jelgavas uz Rīgu un citām pilsētām. Un parasti aizbrauc tie gudrākie un spējīgākie.
Neuzsākot vērienīgu, mērķtiecīgu un galvenais konsekventu cīņu ar alkoholisma un narkomānijas izplatību Jelgavā, nav pamata cerībām, ka pilsētu pārņēmusī depresija varētu beigties. Gluži otrādi – alkoholisms un narkomānija kopā ar samilzušajām komunālajām problēmām depresiju pilsētā tikai padziļina. Tāpēc ierosinājumi atļaut alkohola tirdzniecību mācību iestādēs vai svētku naktīs nerada iespaidu, ka domnieki īpaši alktu ar šīm problēmām cīnīties. Protams, ar aizliegumu nevar atrisināt nevienu problēmu, taču tas var būt labs stimuls risinājuma virzienā un veids, kā mainīt sabiedrības attieksmi pret šīm problēmām. Pašlaik iespējama tikai hamletiska jautājuma nostādne: alkohols un narkotikas vai Jelgavas iedzīvotāju, īpaši bērnu, nākotne. Vilcināšanās ar atbildi un aktīvu rīcību var būt bīstama.
