Katra kultūra glabā nostāstus un mītus par aizgājušo «zelta laikmetu», kad valdnieki bija labāki un dzīve pārticīgāka.
Katra kultūra glabā nostāstus un mītus par aizgājušo «zelta laikmetu», kad valdnieki bija labāki un dzīve pārticīgāka. Ķīnas valdnieku dinastiju veidotajā vēsturē šāds uzplaukuma un labklājības posms iezīmējās Taņ dinastijas laikā (618. – 907. g.). Šim periodam raksturīga arī ķīniešu pašapziņas nostiprināšanās. Ķīnas valsts apvienošana bija sākusies jau Sui dinastijas laikā (581. – 618. g.), tomēr, tikai valdot Taņ dinastijai, tās valdnieki no milzīgās impērijas varēja gūt augļus.
Taņ dinastijas valdīšana sākās, «atstumjot malā» iepriekšējās dinastijas – Sui – valdnieku, pret kuru valsts apvērsumu perināja gan nodokļiem apkrautā un nabadzībā ierautā tauta, gan arī noplicinātā aristokrātija. Gāztā valdnieka troni ieņēma kādas provinces valdnieciņš, tomēr drīzumā viņu «pensijā» aizsūtīja paša otrais dēls. Jaunais «troņmantinieks», paredzot iespējamo notikumu gaitu, nogalināja vecāko brāli, lai par troņa īpašnieka tiesībām nevienam vairs nerastos šaubas. Līdzīgi viņš izrīkojās ar veselu rindu savu radinieku. Tā iesākās Taņ dinastija.
Vēstures hronisti savās annālēs viņu iemūžinājuši kā gudru valdnieku. Kaut gan sākums bija asiņains, dinastijas pamatlicējs stabilizēja valsti, izveidoja funkcionētspējīgu pārvaldi un valsts iekšienē nodrošināja mieru. Tādējādi sākās arī labklājības augšupeja, ko nākamie Taņ dinastijas valdnieki nostiprināja, paplašinot valsts un politiskās ietekmes robežas, kādas Ķīna vairs nekad nepiedzīvoja – no Vjetnamas līdz Korejai, Kazahstānā un Afganistānā, Krievijas plašumos līdz pat Arāla jūrai. 150 gadu dinastijas valdnieki «gozējās» uzplaukumā un spožumā, līdz 755. gadā iesākās pakāpenisks norieta posms. Šajā gadā valstī iebruka uiguri, tjurki un tibetieši. Tomēr Taņ dinastijas valdnieki atstājuši par sevi vēl vienu liecību – kapenes. Kādreizējās valdnieku rezidences pilsētas Čanganas vienā pusē 150 kilometru garumā viena aiz otras stiepjas 18 Taņ dinastijas kapenes, no kurām 14 cilvēku rokas ir izcirtušas klintīs. Citiem savukārt ir uzbērti mākslīgi kalni. Pienācīgā attālumā no valdniekiem savus ne mazāk monumentālos kapu kalnus izvietojuši augsti ierēdņi, militārpersonas un aristokrātija. Pateicoties atradumiem šajās kapenēs, arheologi var spriest par Ķīnas dzīvi pirms tūkstoš gadiem gan galma, gan arī militārajās aprindās. Valdnieki pēcnāves dzīves nodrošināšanai kapenēs lika izvietot māla figūriņu armiju, galminiekus, dažādus galma dzīves gleznojumus. Savas varenības demonstrējumā nevēlējās atpalikt arī pārējie «pietuvinātie», un tika izdots likums, ar kuru valdnieki mēģināja regulēt savu pavalstnieku pēcnāves eksistenci. Tas noteica, ka, piemēram, trešās pakāpes ierēdnis valdnieka Huandzonga laikā (712. – 756. g.) savās kapenēs drīkstējis līdzi ņemt tikai 90 priekšmetu, bet devītās pakāpes ierēdnis – vairs tikai 40 māla cilvēku, dzīvnieku, mājas priekšmetu atveidojumus. Tādējādi arheologi var spriest, ka ne tikai valdniekam bija svarīgs viņa pēcnāves dzīves pilnīgs nodrošinājums, bet arī pārējie varas pārstāvji pēc savām likumīgajām un finansiālajām iespējām centās «izgādāt» līdzvērtīgu dzīvi. Lai rastu priekšstatu par atklātajiem Taņ valdnieku lielajiem apbedījumiem, jāpiezīmē, ka dažu kapeņu areāls aptver desmit kvadrātkilometru lielu platību, virs kura reizēm slējās 1000 metru augsts kalns. «Pēdējais» ceļš uz kapenēm dažviet stiepjas 600 metru un ir 200 metru plats, turklāt to «sargā» piecus metrus augstas karavīru un ierēdņu skulptūras. Līdzās tiem pret «laicīgajām» debesīm stiepjas deviņus metrus augstas goda kolonnas. Bet uzraksti uz tām liecina par kādreiz dzīvojušo valdnieku dižajiem darbiem.
