Ar uzņēmēja Daiņa Peimaņa slepkavību piektdienas rītā Latvijas ēnu ekonomikas darboņi (par biznesmeņiem šos indivīdus taču nenosauksi) ir pieteikuši karu Latvijas valstij, tās tiesībsargājošajām instancēm un legālajai uzņēmējdarbībai.
Ar uzņēmēja Daiņa Peimaņa slepkavību piektdienas rītā Latvijas ēnu ekonomikas darboņi (par biznesmeņiem šos indivīdus taču nenosauksi) ir pieteikuši karu Latvijas valstij, tās tiesībsargājošajām instancēm un legālajai uzņēmējdarbībai. Brutālais noziegums kārtējo reizi parāda, ka lielākais un reālākais drauds Latvijas neatkarībai joprojām meklējams valsts iekšienē. Tā izpausmes veidi ir organizētā noziedzība, korupcija un citas ēnu ekonomikas pazīmes. Šķiet, Latvijas valsts ir nonākusi krustcelēs ar divējādām iespējām: nekavējoties pieteikt nesaudzīgu karu noziedzīgajām struktūrām vai arī pārvērsties par caur un cauri korumpētu, organizētās noziedzības «oligarhu» kontrolētu, mazu un bezspēcīgu banānu republiku. Vilcināšanās ar aktīvu rīcību pašlaik nozīmē to pašu, kā nedarīt neko.
Šajā gadījumā galvenais nav tas, ka noslepkavotais D.Peimanis savulaik bijis «Latvijas balzama» («LB») prezidents un tāpēc viņa slepkavību vajadzētu izmeklēt rūpīgāk nekā kādu citu, bet gan tas, ka acīmredzamais nozieguma mērķis ir apturēt D.Peimaņa iecerētās bioetanola ražotnes būvniecību. Viņa vadītā uzņēmuma «Jaunpagasts plus» iecerēs bija izveidot Baltijas valstīs lielāko spirta produktu rūpnīcu, kurā bez pārtikas spirta tiktu ražots arī bioetanols – ekoloģiski tīra piedeva degvielai oktānskaitļa paaugstināšanai. Saprotams, ka bioetanola ražošana ievērojami palielinātu jaunās spirta ražotnes konkurētspēju pārējo spirta ražotāju vidū, kas tā importētājiem, it īpaši kontrabandistiem, būtu «simt gadu vajadzīgs». To pašu var teikt arī par degvielas kontrabandistiem, kas noteikti nebija sajūsmā par šādu reālu (un turklāt legālu) konkurentu, kas jūtami mazinātu viņu peļņu.
Lietas sāpīgā puse slēpjas faktā, ka bioetanola ražošanai no vietējiem zemniekiem bija plānots iepirkt ap 100 tūkstošus tonnu graudu gadā. Projekta īstenošana noteikti samazinātu bezdarbu vismaz Talsu rajonā, kur tika paredzēts celt bioetanola ražotni, un palielinātu zemnieku trūcīgos ienākumus. Būtiski ir arī tas, ka atšķirībā no Latvijas koksnes nesaprātīgajiem eksportētājiem jaunās ražotnes produkcijai būtu augsta pievienotā vērtība un bioetanola rūpnīcas projekts būtu izdevīgs ne tikai tā īstenotājiem, bet arī valstij, kuras kasē ieplūstu ievērojami nodokļu maksājumi. Nenoliedzami, šāds projekts valstij šobrīd bija nepieciešams «vairāk kā ēst», un, ja vien piektdien notikusī slepkavība to galīgi neapturēs, valsts institūcijām visiem spēkiem būtu jāatbalsta D.Peimaņa sāktā projekta realizācija, nepārprotami parādot labo gribu cīņai ar ēnu ekonomikas darboņiem.
Starp citu, runājot par nodokļiem, der atgādināt, ka 1998. gadā D.Peimanis kā «LB» prezidents saņēma lielākā nodokļu maksātāja balvu. Un – kāda likteņa ironija – divus gadus vēlāk viņa dzīvi ir aprāvuši tie, kuri nodokļus valstij nemaksā un maksāt netaisās. Tā kā valsts nav spējusi nodrošināt sava nodokļu maksātāja drošību, tās pienākums un goda lieta būtu vismaz precīzi atšķetināt noziegumu, atrast un sodīt vainīgos.
Un meklējot vainīgos un iespējamos pasūtītājus, kārtējo reizi ir jāuzdod jautājums: kam tas bija izdevīgi vai, šajā gadījumā, – kam nebija izdevīga noslepkavotā D.Peimaņa iecerētās bioetanola ražotnes celtniecība. Atbilde uz šo jautājumu norādīs virzienu iespējamo slepkavu vai pasūtītāju meklēšanā. Par 99 procentiem skaidrs, ka tie meklējami spirta vai degvielas kontrabandistu vidū, visticamāk – starp pirmajiem. Taču tā jau ir iekšlietu un drošības struktūru kompetence. Vai varbūt nekompetence? Vienkārši D.Peimaņa slepkavība precīzi iederas kādā citā piektdien izskanējušā ziņā, ka neiekasēto nodokļu un nelegālās jeb ēnu ekonomikas izplatība Latvijā ir palielinājusies. Saskaņā ar Finansu ministrijas pētījumu, ēnu ekonomikas īpatsvars pagājušajā gadā veidojis 42% jeb 1,53 miljardus latu no Latvijas iekšzemes kopprodukta, bet 1998. gadā šis skaitlis bija 38%. Pētījums cita starpā vēstī, ka valstī joprojām ir liels akcīzes preču (tātad – arī alkohola un degvielas) kontrabandas īpatsvars. Tātad būtiski samazinās nodokļu ieņēmumi un tiek kavēta valsts attīstība. Pārtikušā sabiedrības vidusslāņa Latvijā kā nav, tā nav, un naudu viņu vietā tērē ēnu ekonomikas «onkuļi», kas uzdrošinās pirkt itin visu – mājas Jūrmalā, ekskluzīvus džipus, leļļveidīgas pavadones, tukšu un dārgu izklaidi un – pat cilvēka dzīvību. Bet kāpēc viņi lai to nedarītu, ja valsts, kurā viņi dzīvo, to ļauj? No attiecīgo ministriju augstākā līmeņa amatpersonām laikam netiek prasīta nekāda atbildība, un iznāk, ka valsts kopumā ir ieņēmusi samierinājušās pozīciju.
Vai nav pienācis laiks personāliju maiņai, ja pašreizējās neliekas ne zinis? Jāatgādina, ka D.Peimanis nav pirmais spirtoto dzērienu rūpniecībā vai tirdzniecībā iesaistītais cilvēks, pret kuru pēdējā laikā tikuši vērsti ieroči. Pagājušā gada oktobrī ar šāvienu galvā pie Krievijas Federācijas vēstniecības tika nogalināts ar Kalsnavas spirta rūpnīcu saistītais, D.Peimanim pazīstamais uzņēmējs Arnis Šķesteris, mēnesi vēlāk kafejnīcā «Daiļā impērija» sašauts uzņēmējs Māris Millers, kura darbība neoficiāli tika saistīta ar spirta ražošanu un izplatīšanu. Pērnā gada septembrī savas mājas kāpņu telpā tika sašauts Finansu policijas pārvaldes darbinieks Helmuts Skuja, kas izmeklēja liela apjoma spirta kontrabandas lietu. Nevienu no šiem noziegumiem policijai līdz šim nav izdevies atklāt. D.Peimaņa slepkavība šo rindu ir papildinājusi. Varbūt policija šoreiz būs spējīga atklāt nozieguma izpildītājus un pasūtītājus, nevis atkal nevarīgi gaidīt kārtējo upuri? Sabiedrībai nav vajadzīgas izmaiņas policijas reitingā, tai ir nepieciešama drošība.
