Ilgi prātojām un runājām, par ko «Tīņu Lapā» rakstīt šoreiz – laikā, kad visi vairāk vai mazāk gaida Ziemassvētkus.
Ilgi prātojām un runājām, par ko «Tīņu Lapā» rakstīt šoreiz – laikā, kad visi vairāk vai mazāk gaida Ziemassvētkus.
Un tad pie mums atnāca apskaidrība, sacīdama, ka būtu ieradusies krietni vien ātrāk, ja vien uz zemes gulētu sniegs, bet tā nav un pa dubļiem nevar slidot (reiz gan esot to mēģinājusi, taču viss beidzies sāpīgi, pat ļoti sāpīgi!). Apskaidrība pameta mums ideju uzrakstīt par savām izjūtām šajā pirmssvētku laikā.
Tā nu, apķērušas siltas tējas krūzes, sākām sarunu par Ziemassvētkiem. Lai arī sniega, tāpat kā dāvanu, vēl nebija, mūsu izjūtas bija visnotaļ pozitīvas. Andra izdomāja, ka lielā sniega trūkuma laikā to varot sadabūt, pakasot ledusskapja saldētavu. Viena no Zanēm ar tādu sajūsmu stāstīja, ko gribētu saņemt no Ziemassvētku vecīša, ka otrai Zanei sakārojās kaut ko uzdāvināt pašam vecītim. Nedaudz trakāk gāja ar trešo Zani, kas visu laiku dusmīgi skatījās uz plastmasas vecīti, kas nezināmu grēku dēļ bija uzsēdināts uz šaura kociņa, bet ar laiku arī viņai pielipa apkārtējo sajūsmas pilnie stāsti par Ziemassvētkiem.
Un tapa šī neesošā sniega un dāvanu pilnā lapa!
***
Nezinu, kā tevi, bet mani vēl joprojām nav pārņēmusi svētku izjūta. Nu nespēju ar sajūsmu skatīties uz lampiņās mirgojošu eglīti vai vecīšiem, kas stāsta, ka savu darbu nespētu paveikt, ja nedzertu kolu vai kaut ko līdzīgu… Muļķības! Viss, kas pašlaik risinās ar un ap mums, ir tikai viena liela un pastulba reklāmas kampaņa… Nestāsti, ka tas tā nav! Es, tieši tāpat kā tu, pagājušajā gadu mijā biju spiesta iesaistīties lielajā «Millennium» drudzī. Un vai tad šogad kaut kas ir mainījies? Nē, tie paši saukļi par skaisto tūkstošgades atnākšanu uz spilveniem, glāzēm, šķiltavām, maisiņiem utt.
Šodien staigāju pa veikaliem, meklējot dāvanas, un atkal sāku dusmoties… Kāpēc nekur nekas neliecina par Ziemassvētkiem kā mīļiem, gaišiem un priecīgiem svētkiem? Kāpēc, kad ieeju veikalā «Drogas», Ziemassvētku vecītis man draudīgi vicina zvanu, smaidot stīvu smaidu.
Labi, ka vēl nav sācies tas laiks, kad pie veikalu ieejas stāvošie rūķi liek skaitīt pantiņus, par to solot konfekti!
Nu nepatīk man visa šī samākslotība! Riebjas visi ar vizuļiem un aizvēsturisko laiku eglīšu bumbiņām piebāztie veikali! Ziemas skaistākie svētki ir kļuvuši par tādu kā zupas katlu, kur no visa liek pa drusciņai iekšā. Diemžēl nekas skaists un mīļš no visa šā sajaukuma neveidojas.
Kā lielisku piemēru visai Ziemassvētku «sačakarēšanai» varu minēt skolas. Ļoti daudzās mācību iestādēs svētku sagaidīšana notiek, lūk, kā: vispirms atnāk mācītājs un aizdedzina Adventes vainagā svecīti, tad skolā ierodas Ziemassvētku vecītis un stāsta par saviem n – tajiem ziemeļbriežiem (diez kur viņš tādus ņem, ja dzīvo Latvijā?), visbeidzot, literatūras skolotājas uzaicināti, atbrauc folkloristi, kas atspērušies velk ap skolu bluķi… Jā, lielākajai skolēnu daļai ir pilnīgi vienalga, kas un kāpēc notiek, ka tik uz stundām nav jāiet, bet es patiešām nesaprotu, kādēļ trīs tik dažādas un nesavienojamas lietas skolā mēģina apvienot.
Varbūt kāds vēl joprojām nevar saprast, ko es ar visu to gribu pateikt? Gluži vienkārši: beidzot gribu sagaidīt tādus Ziemassvētkus, kādus tos rāda vecās filmās. Liela, zaļa egle, daudz svecīšu, Ziemassvētku vecītis ar dāvanu maisu, kas pilns ar mīļām dāvaniņām. Visi priecājas, dzied, vēl viens otram priecīgus svētkus un dara to no visas sirds, bez domas: redz, cik es tev dārgu dāvanu esmu uzdāvinājis (cena, protams, «nejauši» atstāta), nākamgad gribu no tevis saņemt kaut ko tikpat dārgu!
Ceru, ka šogad mans sapnis par skaistajiem un baltajiem Ziemassvētkiem piepildīsies… Un, lai arī vēl joprojām īgņojos, novēlu tev sagaidīt skaistus svētkus un ceru, ka naktī tev nerādīsies sapņi ar smaidošu plastmasas vecīti!
