Jau vairāk nekā desmit gadu Latvijas lauksaimniecībā pastāv zemnieku saimniecības un citas uzņēmējdarbības formas.
Jau vairāk nekā desmit gadu Latvijas lauksaimniecībā pastāv zemnieku saimniecības un citas uzņēmējdarbības formas. Bet kāpēc mums vēl joprojām neveicas ar kooperāciju? Atbildi uz šo jautājumu mēģina rast gan sabiedriskās organizācijas Zemnieku saeimas biedri, rīkojot izglītojošus seminārus, gan Zemkopības ministrijas ierēdņi, izstrādājot jaunu likumu par kooperāciju.
Pašlaik Latvijā ir ap 400 kooperatīvu. Šis skaitlis nepārtraukti mainās un precīzāk varētu kļūt zināms nākamā gada janvārī pēc Lauku atbalsta dienesta veiktās kooperatīvu skaitīšanas. Taču viens ir skaidrs – kooperācijai Latvijā neklājas viegli. Varbūt arī tāpēc, ka zemniekiem trūkst zināšanu šajā jomā. Lai situāciju uzlabotu, Zemnieku saeimai šopavasar radās doma rīkot seminārus par kooperāciju, aptverot visus Latvijas novadus. Ideja guva atbalstu Zemkopības ministrijā, un pagājušonedēļ notika semināru cikla noslēguma pasākums, kurā tika apkopotas problēmas un idejas kooperācijas attīstības veicināšanai. Pavisam reģionos notika astoņi semināri, ko apmeklēja 163 klausītāji, 20 dalībnieku vidēji katrā seminārā.
Vai kooperatīvs ir kolhozs?
Kas ir svarīgākais jebkura uzņēmuma darbībā? Protams, tā ir peļņa, ko var iegūt, samazinot pašizmaksu vai palielinot ienākumus par realizēto produkciju. «Lauksaimniecības kooperācija ir veids, kā šos mērķus īstenot, taču kooperācija nav brīnumnūjiņa – tā ir iespēja,» uzskata Zemnieku saeimas valdes priekšsēdētājs Valters Bruss.
Taču cilvēki Latvijas laukos tā nedomā, jo viņu atmiņā pārāk dziļi «iesēdušies» piecdesmit gadu gaitā realizētie piespiedu kolektivizācijas principi. Citviet Zemnieku saeimas pārstāvjiem vajadzējis stundu vai divas skaidrot, ka kooperatīvs nav tas pats, kas kolhozs. Un ne tikai Latgalē, bet arī baušķeniekiem. Gods kam gods, jelgavnieki gan esot bijuši līmenī un lieki netaujājuši, kas tas kooperatīvs tāds ir. Semināra dalībnieki, lielākoties lielie zemnieki, stāstījuši par savu pieredzi kooperatīvā «LatRaps». Kooperatīvu grib dibināt arī cukurbiešu audzētāji. Tomēr arī «lielsaimnieka sindroms» Latvijā neesot svešs, un saimnieki prātojot, kam man tāds kooperatīvs vajadzīgs, es pats esmu gana liels…. Nereti vajadzējis skaidrot, ka kooperācija nav privātīpašumu un zemes apvienošana, bet reāla iespēja palielināt peļņu katram savā privātajā saimniecībā. Un tā nav vajadzīga tikai mazajām vai vidējām saimniecībām, tā dod priekšrocības arī lielajām, jo Latvijā nav tādu saimniecību, kas ar ļoti lielām preču partijām varētu jūtami ietekmēt tirgu.
Līdz ar to semināra organizētāji secinājuši, ka sabiedrībā trūkst izpratnes par kooperācijas būtību, iespējām un darbības principiem. Tās nav arī valsts pārvaldes aparātā un Zemkopības ministrijā. Latvijas kooperācijas likums neatbilst Rietumu standartiem, jo pieļauj peļņu gūstošas aktivitātes. Visā pasaulē kooperatīvi ir bezpeļņas organizācijas, kuru mērķis ir apmierināt kooperatīva biedru vajadzības. Tāpēc Zemnieku saeima iesaka izdarīt izmaiņas kooperācijas likumā, nodalot ražojošus uzņēmumus no ražotāju kooperatīviem.
Tomēr laukos vērojamas arī pozitīvas tendences – cilvēkiem ir interese un vēlme darīt, tāpēc sekmīgi darbojas vairāki lauksaimniecības kooperatīvi.
Valsts plāno atbalstīt kooperāciju
Zemkopības ministrijas valsts sekretāres vietnieks Aivars Lapiņš piekrīt apgalvojumam, ka kooperācija no valsts nesaņem pietiekamu morālo atbalstu. Savukārt materiālais atbalsts nākamgad būs, jo 2001. gada subsīdiju nolikuma projektā kooperācijas attīstībai paredzēti 200 tūkstoši latu.
Arī jauns kooperācijas likums ir viens no veidiem, kā risināt kooperācijas jautājumus, taču ne jau visu var ierakstīt likumā. Tā uzdevums ir piedāvāt modeļus. Atbalstu kooperatīviem jeb, Eiropas terminoloģijā runājot, ražotāju grupām, paredz Eiropas Savienības pirmsiestāšanās programma SAPARD. Kooperatīva biedri varēs saņemt par pieciem procentiem lielāku atbalstu nekā pārējie, un līdzdalība kooperatīvā, vērtējot projektus, tiks uzskatīta par priekšrocību. Nozīmīgs atbalsta saņemšanas kritērijs ir tāds, ka 75 procentiem no realizētā produkcijas apjoma jābūt kooperatīva biedru saražotai produkcijai.
A.Lapiņš uzsver, ka viņam kooperācija saistās ar izpratni un intelektu, bet kooperatīva vadītājam jābūt labam finansistam, grāmatvedim un psihologam.
Tam piekrīt arī Zemkopības ministrijas Lauku attīstības departamenta direktora vietas izpildītāja Ņina Rakstiņa, viņa vada šā gada vasaras sākumā izveidoto kooperācijas darba grupu, kuras mērķi ir izstrādāt jaunu kooperācijas likumu un nodokļu sistēmu, kā arī veikt izglītojošus pasākumus un veicināt nacionālo subsīdiju piešķiršanu. Darba grupā ietilpst lauksaimnieku sabiedrisko organizāciju, kooperatīvu un Lauksaimniecības konsultāciju un izglītības atbalsta centra (LLKC) pārstāvis. Ņ.Rakstiņa, stāstot par paveikto, uzsver, ka pamazām sabiedrībā rodas izpratne par kooperāciju, tiek iepazīta citu valstu pieredze, izstrādāts nacionālo subsīdiju nolikuma projekts kooperācijas veicināšanai un sākts darbs kooperatīvu atlases kritēriju noteikšanā. Pašlaik darba grupā notiekot strīdi par to, vai subsīdijas dot kooperatīviem produkcijas ražotājiem vai realizētājiem. Visi kooperatīvi tiks «izsijāti caur sietu», jo līdz janvārim subsīdiju nolikumam jābūt gatavam. Izglītības sadaļā paredzēta nauda informatīvu materiālu izstrādei par kooperāciju, bet kopā ar LLKC un ar Dānijas atbalstu tiks veidotas kooperācijas demonstrējumu saimniecības.
Par ko tad īsti maksās kooperatoriem? Izrādās, ka subsīdijas paredzētas vienam mērķim – kooperatīvu organizācijas un vadītāju stimulēšanai, kas izpaudīsies kā līdzekļi darba algai, datora iegādei, transporta, degvielas un sakaru nodrošināšanai, kā arī izglītojošiem pasākumiem. Svarīgs kritērijs atbalsta saņemšanai – kooperatīviem jābūt reģistrētiem līdz 2001. gada 1. janvārim.
Pēc Ņ.Rakstiņas domām, galvenie iemesli, kas traucē kooperatīvu attīstību ir šādi: izglītības un informācijas trūkums, līdzekļu nepietiekamība darbības sākšanai, grūti pieejami kredīti, sarežģīta nodokļu sistēma un maz jūtamais valsts morālais un materiālais atbalsts, kā arī enerģisku un uzņēmīgu cilvēku trūkums. Tomēr viņa uzskata, ka kooperācija var palielināt izejvielu ražotāju ienākumus, pievienojot vērtību produktam, un cer, ka nākotnē katrs ražotājs būs vismaz viena kooperatīva biedrs, bet vēl tālākā nākotnē produkcijas pirmapstrāde un pārstrāde atradīsies izejvielu ražotāju rokās.
Ko nespēj viens, to spēj daudzi
Lai nu paliek teorētiķu spriedumi. Interesanti, ko par kooperāciju saka paši kooperatori?
Indulis Jansons, Vidzemes Agroekonomiskās kooperatīvās sabiedrības vadītājs, stāsta, ka viņa organizācijas mērķis ir izveidot vienotu Vidzemes reģiona lauksaimniecības sistēmu. Pašlaik kooperatīvs aptver Cēsu, Limbažu, Valkas un Valmieras rajonu. Tas dibināts 1994. gadā, bet darboties sācis 1999. gadā. Sākumā vadītājam algu maksājuši vācu sadarbības partneri. Kooperatīvs nodarbojas ar vienotu graudu partiju realizāciju (Vidzemē nav lielu labības pārstrādes uzņēmumu), biedru apgādi ar minerālmēsliem, augu aizsardzības līdzekļiem, tehniku un lopbarības sagatavošanu. Par kooperācijas ieguvumu I.Jansons uzskata izdevīgākas realizācijas cenas, mazākus transporta izdevumus un to, ka katram biedram nav vajadzīgs savs menedžeris un grāmatvedis. Ir arī problēmas, piemēram, līdzekļu un kredīta ķīlas trūkuma dēļ kooperatīvs nevar iegādāties graudu noliktavu.
Māris Petrēvics, Liepājas rajona Cīravas pagasta piensaimnieku kooperatīvās sabiedrības «Dzēse» vadītājs, šā gada «Sējēja» prēmijas laureāts lauksaimnieku kooperācijā, teic, ka kooperatīvs 1998. gadā dibināts ar mērķi stāties pretī pārstrādes uzņēmumu patvaļai. Par rezultātiem liecinot pavisam vienkāršs piemērs: kooperatīva biedrs, kas agrāk nevarēja sagrabināt latu veterinārārsta izziņai, tagad plāno turēt par divām trijām govīm vairāk.
«Kooperatīvs zemniekam ir glābšanas riņķis, jo nevar visu laiku teikt, ka mazās saimniecības likvidēs, un neko nepiedāvāt vietā. Visi jau ar tūrismu nenodarbosies,» tā M.Petrēvics.
Ik pa divām dienām ar četrām piena mašīnām kooperatīvs spēj savākt ap desmit tonnu piena, braukt uz Rīgu un ar pārstrādātājiem runāt kā līdzīgs ar līdzīgu, arī piena nauda nav jāgaida pusgadu. Kooperatīva galvenā iekšējā problēma – dubultās grāmatvedības dēļ nav iespējams nodrošināt naudas «caurspīdīgumu», līdz ar to var sākties aizdomīgums un biedru nesaskaņas…
