Iznāk tā, ka, apsverot, kādas sekas bērnu tiesību aizsardzības jomā radītu organizācijas «Glābiet bērnus» publiskotā informācija par notiekošo mūsu bērnunamos un internātskolās, vispirms jāapsver, kāpēc Zvīnis pēra Dullo Dauku…
Iznāk tā, ka, apsverot, kādas sekas bērnu tiesību aizsardzības jomā radītu organizācijas «Glābiet bērnus» publiskotā informācija par notiekošo mūsu bērnunamos un internātskolās, vispirms jāapsver, kāpēc Zvīnis pēra Dullo Dauku un vai pie mums tā ir pieņemts. Un tikai pēc tam iespējams objektīvi «pieslēgties» faktiem par seksuālu vardarbību pret bērniem, kas sastopama arī ģimenēs un, iespējams, politiķu kuluāros. Joprojām neviens īsti nezina, cik lielos apmēros.
Statistika, protams, nav galvenais. Galvenais nav arī tas, vai Aleksandrovas internātskolas direktoram Kazimiram Kutjunam vainas atzīšanas gadījumā piespriedīs tikpat maigu sodu kā Aināram Eisakam. Būtiski, ka viens un tas pats iemesls kavē iegūt precīzu informāciju par bērnu tiesību pārkāpumu īpatsvaru un konkrētām tendencēm un traucē izskaust šo sērgu.
Joprojām ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē nav vienotu kritēriju, kas ļautu likumdošanā formulēt bērnu tiesību pārkāpumu un konkrēti – vardarbības atskaites punktu. Jo runa ir par tā saukto emocionālo vardarbību – par darbībām, kuras daļa sabiedrības nezin kāpēc saista ar audzināšanu, nevis potenciālu perversiju.
Satversme respektē apziņas brīvību un neiejaucas ģimenes dzīvē, kamēr runa nav par fiziskas vardarbības aktiem. Taču iznāk, ka dubultstandarti dod iemeslu administratīvajiem uzraugiem «laist gar ausīm» bērnu pazemošanas gadījumus (sak, daudziem iet vēl sliktāk), kas šādi vērtējami tieši no ētikas, tostarp – profesionālās ētikas, nevis no formālo regulu viedokļa.
Tā, Liepājas domnieki pārdzīvo, ka «Glābiet bērnus» publiskotā informācija par «vardarbību» Liepājas bērnunamā nodarījusi morālo kaitējumu tiklab Liepājas pašvaldības darbiniekiem, kā pašai organizācijai. Tas nozīmē, ka ar bērnu tiesībām pilsētā viss kārtībā? Un tā par Aglonas internātģimnāzijas šķūņa esamību dosies pārliecināsies izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Greiškalns, pārliecinoties, kā bērnu tiesības interpretē sabiedriskas organizācijas, kas lēš, ka, stingri ņemot, no vardarbības cieš 80 līdz 90 procentu (!) mazgadīgo Latvijas iedzīvotāju.
Skaidrs, ka paši bērni jau nu nebūs tie, kas uzdrošināsies stāstīt par saviem pazemojumiem, baidoties no aizbildņu-maniaku atriebības. Skaidrs arī, ka agresīvo dziņu apmierināšana pret mazgadīgajiem – neaizsargātāko sabiedrības daļu – ir izplatīta sērga arī sabiedrībās, kuras pieņemts uzskatīt par etalonu mūsējai. (Runa nav tikai par pedofilijas skandāliem Itālijā, Francijā un Beļģijā, kuros iesaistīta varas elite.) Atšķirība tikai tā, ka pie mums viena tāda gadījuma «iztiesāšana» var vilkties gadiem. Gan tiesu birokrātijas un aptuveno likumu dēļ, gan vairāk tāpēc, ka šeit pārlieku pieņemts uzskatīt, ka bērni «fantazē».
Sadistiski noskaņotu indivīdu darbības, par kurām mati ceļas stāvus, vēl nespējam uzņemt kā «dotus» cilvēka dabas motīvus, kurus nav grūti pamanīt tikai Sudrabu Edžus vai Jaunsudrabiņa rakstos. Daudziem šķiet, ka «agrāk tā nebija», tāpat kā agrāk tik daudz nedzēra un nestājās dzimumattiecībās pusaudža vecumā.
Maniaki nerodas no zila gaisa. Kā gan citādi perversijas visvairāk zeltu tieši tur, kur stāvgrūdām pilns ar bērniem no nelabvēlīgajām ģimenēm. Atbildīgo aizbildņu stostīšanās kopā ar falši emocionālām dziņām atgādina TV reklāmas, kas piedāvā apburošas bērnu sejas un traucē apzināties, cik tālu intīmajās vai audzināšanas attiecībās varam iet, lai nenodarītu pāri mazajam cilvēkam un netraumētu arī savu psihi.
Bet tā vispirmām kārtām ir katra paša un tikai pēc tam – likuma kalpu darīšana. Pēdējiem pietiktu nodrošināt, lai regulāru «iepļaukāšanu» par normu neuztvertu neviens ierēdnis. Tad arī «bērnu lietu» tiesvedībā nevienam neienāks prātā cietušos nostādīt aci pret aci ar saviem pāridarītājiem – kā Krāslavas policijas darbiniekiem Aleksandrovas gadījumā.
Pagaidām jāsecina – kopš Neatkarības deklarācijas bērni Latvijā nav kļuvuši vairāk aizsargāti – un jājautā, ar ko sākt, lai situāciju vērstu par labu, negaidot, kamēr nebūs negatīvu budžeta un demogrāfisko rādītāju un visi pēcnācēji ģimenēs būs gaidīti.
