Vairāk nekā tūkstoti gadu gara ir latviešu karavīru vēsture.
Vairāk nekā tūkstoti gadu gara ir latviešu karavīru vēsture. Tās pirmsākumi saistās ar 7. gadsimtu, ar kuršu cīņām pret vikingiem, vēlāk – ar zemgaļu spožajām kaujām pret Polockas kņaza Vsesloviča karaspēku 12. gadsimta sākumā un, protams, ar baltu cilšu cīņām pret krustnešiem 13. gadsimtā.
Turpmākajos gadsimtos latvju karavīri cīnījās Livonijas ordeņa, zviedru, poļu un krievu monarhu karapulkos, līdz tika sagaidīts 20. gadsimts ar Pirmo pasaules karu. 1915. gada 12. augustā cīņu ceļu pret ķeizariskās Vācijas armiju sāka latviešu strēlnieki, lai pēc neilga laika ierakstītu savu vārdu Eiropas militārās vēstures spožākajās lappusēs.
Tas notika pēc asiņainajām cīņām Rīgas pievārtē – tā sauktajām Ziemassvētku kaujām, kas risinājās no 1916. gada 23. līdz 29. decembrim (pēc jaunā stila – no 5. līdz 11. janvārim).
Tiek uzskatīts, ka tam pamatā bija Antantes valstu vienošanās par liela mēroga uzbrukumu 1917. gada februārī, kuru ievadītu «priekšspēle» – atsevišķi triecieni arī Rīgas frontē.
Kaujas plāns, kura galvenais autors bija 12. armijas virspavēlnieks, bulgāru izcelsmes ģenerālleitnants Radko Dmitrijus, paredzēja ieņemt nelielu teritoriju Mazā Tīreļa rajonā. Taču, tā kā operāciju sauca Jelgavas vārdā, strēlnieki bija pārliecināti, ka virspavēlniecības mērķis ir ieņemt Jelgavu un atbrīvot Kurzemi, kas nebija iespējams. Tāpēc 12. armijas trieciengrupai netika sarūpētas pietiekami kaujas spējīgas rezerves.
Novembra sākumā no latviešu bataljoniem izveidoja divīziju, kuru komandēja ģenerālmajors Augusts Misiņš. Bataljoni tika pārveidoti par pulkiem un sadalīti divās brigādēs.
Var pieņemt, ka pieredzējušākie pulku komandieri bija ģenerālštāba pieredzi guvušais Jukums Vācietis, Austrumprūsijā 1915. gada rudens «ellē» pabijušais Ansis Lielgalvis un Pēteris Avens. Viņi nojauta pavēlniecības patiesos nodomus, neslēpa neticību operācijas veiksmei, tomēr pildīja pavēles.
Uzbrukums sākās pulksten piecos no rīta ar strauju triecienuzbrukumu bez artilērijas sagatavošanas uguns. Tā ievadā 1. brigādes pulki, veiksmīgi sadarbojoties 3. Kurzemes un 1. Daugavgrīvas pulkam, izlūkiem pirms kauju sākuma pārgriežot dzeloņstiepļu aizžogojumus, ieņēma vācu priekšējo līniju ierakumus, tomēr ciešot lielus zaudējumus. Cīņas turpinājās, arī salam pastiprinoties (ap – 25o C ap pusdienas laiku). 2. brigādes pulki turpināja ieņemt vācu nocietinājumus sektorā, kurā smagus zaudējumus cieta 5. Zemgales pulks, līdz kaujas uzdevums bija veikts. Tomēr gaidītie papildspēki neieradās, un 23. decembra vakarā ar sīvām cīņām 1. brigāde atkāpās.
Turpmākajās dienās strēlnieki ar dažu Sibīrijas pulku atbalstu ieņēma spēcīgi nocietināto Ložmetējkalnu. Tad nāca atelpas brīdis, kad strēlniekus frontē nomainīja krievu pulki.
Ziemassvētku kaujās, vēsturnieka Ulda Ģērmaņa vārdiem runājot, strēlnieki paveica neticamo, bez neviena lielgabala šāviena pārraujot fronti pie Rīgas – bieziem dzeloņstiepļu žogiem apjoztās, pēc visiem kara mākslas likumiem nocietinātās pozīcijas. Pirmā pasaules kara vēsturē tas bija kas nedzirdēts.
Pēc vēsturnieku datiem, piecās kauju dienās 1. brigāde zaudēja 572 kritušos, 401 bezvēsts pazudušos, 2. brigāde – 408 kritušos, 1893 ievainotos un 213 bez vēsts pazudušo. Daudzi ievainotie, nesaņēmuši savlaicīgu palīdzību, nosala turpat kaujas laukā (temperatūra naktī nokritās līdz – 36o C).
Kopumā Ziemassvētku un pēc tam janvāra cīņās latviešu strēlnieku pulki zaudēja ap 9000 karavīru jeb divas piektdaļas no brigāžu sastāva. Vēl lielākus zaudējumus nesa 1915. gada februāris, kad Austrumprūsijā bojā gāja Krievijas armijas 20. korpuss, viņu vidū (pēc aptuveniem datiem) – ap 10 līdz 15 tūkstošiem latviešu karavīru. Vēl daudzi tūkstoši krita gūstā (arī vēlākie Latvijas armijas virsnieki ģenerālis Balodis, pulkvedis Zemitāns un citi.) Par trešo asiņaināko posmu strēlnieku vēsturē kļuva 1917. gada septembris, kad strēlnieku daļas zaudēja 6437 karavīrus jeb vienu ceturto daļu no visiem 12. armijas upuriem.
Šis ir tikai viens pieturas punkts tam, lai izprastu, kāpēc 1914. gadā, karam sākoties, nākamās Latvijas valsts teritorijā latviešu skaits pārsniedza šodienas demogrāfiskos rādītājus.
Par dārgu samaksu strēlnieki guva militāro slavu, par kuru rakstīja ne tikai Krievijas impērijā, bet arī vai ikvienā kara «teātri» atspoguļojošā Rietumeiropas preses izdevumā, gūstot angļu un franču ģenerālštāba augstu vērtējumu.
Kā savā atmiņu krājumā raksta 1. Daugavpils pulka virsnieks Pēteris Dardzāns: «Īstie latviešu strēlnieku slavas un spožuma radītāji bija daudzie nezināmie un neuzminamie latviešu strēlnieki un «zaļie» praporščiki, kuri kaujās gāja tikai tautas un savas dzimtenes gaišākas nākotnes labad, neprasīdami sev ne lielu algu, nedz karjeru un slavināšanu.»
Taču, šā laika acīm raugoties, mazā zemes gabaliņa – Ložmetējkalna – dēļ lietās asinis bija veltīgas. Teicamo karotāju – spēcīgo, veselīgo latviešu puišu – izkaušana. parādīja cariskās armijas ģenerāļu bezspēcību un cilvēcisko nevērību, nostiprinot strēlnieku rindās domu, ka cara impērijai latviešu tautas liktenis ir mazvērtīgs. Ne velti pēc 1917. gada cīņām nacionāli radikālais laikraksts «Dzimtenes Atbalss», kas iznāca Maskavā, izvirzīja Latvijas autonomijas ideju. Tomēr strēlnieku rindās atbalstu guva lielinieku lozungi un Ziemassvētku kaujas zināmā mērā bija solis arī uz sarkano strēlnieku ceļu – vēsturniekiem joprojām īsti neizprasto.
