Laiku pa laikam presē parādās ziņas par mākslas darbiem, kas pārdoti par astronomiskām summām.
Laiku pa laikam presē parādās ziņas par mākslas darbiem, kas pārdoti par astronomiskām summām. To autori ir gan divdesmitā gadsimta mākslas ģēniji, gan arī senāku laiku meistari. Līdzās nosolītajiem miljoniem dolāru par vērtīgo audeklu tiek izplatīti policijas ziņojumi par konfiscētajām falsifikācijām. Šo otrdien Spānijas policija konfiscējusi ap 3000 mākslas darbu viltojumu, kuru oriģinālu autori ir mākslas pasaulē slaveni cilvēki – Salvadors Dalī, Pablo Pikaso, Endijs Vorhols, Hoans Miro un Marks Šagāls. Darbu kopijas bija pārdotas par četriem miljoniem latu un izplatītas ar galeriju un aģentu starpniecību Spānijā, ASV, Vācijā, Itālijā un Japānā.
Ja šis notikums iezīmē kopējo tendenci mākslas darbu tirgū, tad deviņdesmito gadu sākumā atklātais noziegums Ņujorkā pierāda mākslas darbu falsifikācijas biznesa apjomus. 1992. gadā ASV tika atklāta falsifikatoru «cunfte», kurā policija konfiscēja 83 000 atdarinājumu. Tos bija iecerēts pārdot par 600 000 miljoniem latu. Speciālisti lēš, ka mākslas darbu viltojumu tirgus apgrozījuma apjoma ziņā atrodas otrajā vietā aiz narkotisko vielu tirgus. Lielāko artavu viltojumu tirgus «zelšanā un plaukšanā» iegulda ieinteresētie pircēji, kuru skaits no gada uz gadu palielinās, bet vecmeistaru un XX gadsimta slaveno gleznotāju darbu daudzums… paliek nemainīgs.
Tomēr, kā pamatoti uzsver eksperti, mākslas darbu falsifikācijas problēma ir tikai tur, kur policisti sadarbojas ar speciālistiem. Vienkāršam vērotājam un pat zinātājam ir gandrīz neiespējami atpazīt viltojumu, jo falsifikatori izmanto slīpētas metodes, ko uztaustīt bieži vien spēj tikai rentgenstari un citas zinātnieku izstrādātās metodes gleznu oriģinalitātes noteikšanai. Lai audeklam piešķirtu vajadzīgā laikmeta «garšu», atdarinātāji šedevra viltošanai izmanto attiecīgā vēstures posma citu mazāk vērtīga mākslinieka darbu, virs kura tad top atdarinājums. Turklāt pēc iespējas izmantojot gleznas tapšanas laikam atbilstošus krāsu sajaukumus. Mūsdienu tehnoloģiskajos apstākļos nereti tieši krāsu pigmentu ķīmiskais sastāvs nodod mākslas darba patieso vecumu. Ja zinātniekiem neizdodas izdibināt mākslas darba vecumu ar rentgenstaru vai infrasarkanā starojuma palīdzību, kas izgaismo gleznas dziļākos slāņus (līdz pat sākotnējai skicei), eksperti ķeras pie ķīmiskām analīzēm. Krāsu ķīmiskais sastāvs ir raksturīgs tam laika posmam, kurā tapis darbs, tādējādi speciālisti spēj noteikt tā vecumu ar precizitāti līdz gadu desmitam.
Falsifikatori arī spiesti «iet kopsolī» ar laiku, apzinādamies, ka mākslas ekspertiem nesagādā lielas grūtības atmaskot viltotu Rembrantu, Rubensu vai Renuāru. Tādējādi viltotāji par saviem upuriem aizvien biežāk izraugās 20. gadsimta gleznotājus, padarot speciālistiem sarežģītāku ceļu uz patiesību. Viltojot salīdzinoši nesen radītu darbu, oriģināla un falsifikācijas tapšanas laika robežas izplūst, tādēļ ekspertiem jāpieliek daudz pūļu, lai noskaidrotu otas īpašnieku.
Plašajā viltotāju saimē bieži parādās arī «oficiālie» viltotāji, kas, atdarinot slavenus gleznotājus, paraksta šos darbus ar savu vārdu. Tomēr ar laiku arī viņiem parādās atdarinātāji, kas vēl tikai pagarina iespaidīgo viltotāju rindu. Tādējādi, Andrē Žida vārdiem runājot, ikviens no mums var kļūt par «zelta desmitfranku monētas» īpašnieku, kura īstenā «vērtība ir tikai divi sū».
