Neatceros, vai agrāk ap šo laiku vairāk gaidīju dāvanas vai pašu Salaveci, kas tolaik nāca Ziemassvētku vecīša vietā, reizēm savu maisu paklusām atstādams zem eglītes.
Neatceros, vai agrāk ap šo laiku vairāk gaidīju dāvanas vai pašu Salaveci, kas tolaik nāca Ziemassvētku vecīša vietā, reizēm savu maisu paklusām atstādams zem eglītes. Noteikti nebija iemesla brīnumā vilšanās bailēm. Jo Vecis bija tāds dīvaini pazīstams, tēta veco kankaru kažoku ar oderi uz āru uzmetis, un tomēr brīnumains – ikreiz ar citu bārdu.
Arī tagad ir maz iemesla domām par to, ko vienam vecim dod un prasa ticība pārtapšanas brīnumiem, kas, neteikšu, ka nenotiek, bet – nelaikā. Vairāk ir iemesla priekam par to, kas ir, un līdztekus savai prot uzturēt arī citu būšanu – tādu, kāda tā ir. Bez samierināšanās.
Ir daudz tāda, kas šķiet kā dāvana uz Ziemassvētkiem. Atšķirība vien – tagad pieļauju, ka dāvanu varēja arī nebūt.
Un tad vismaz šķiet, ka saprotu: tādu, kas, nebūdams «bomzis», dienām var raudzīties vienā punktā; svešā mēlē dziedātu korāli vai Ziemassvētku sveicienu džinglu, kas, sūtīts gan lieliem, gan maziem, vēsta, ka pirmie ir pirmie un pēdējie ir pēdējie, bet tie, kas tagad ēterā runā, ir un vienmēr būs savā vietā. Tā var saprast arī arhibīskapu Jāni Vanagu domājam, ka Kristus vēsts sludināšanas misija ir priekš večiem un ka tādi, kas tic citiem lietu kārtības likumiem, saviem spēkiem nonāks tikai ellē.
Kas zina, varbūt tā var saprast sevi – kad reizēm šķiet, ka vienam cilvēkam, gluži tāpat kā pilsētai, ir viss. Pietrūkst tikai labas arhitektūras, mazliet gaismas un siltuma. Kad šajā laikā daudz runā ne tikai par dāvanām, visādām atlaidēm, bet arī par garīgumu, atceros – kāds reliģiju pētnieks, nenosaukdams savu ticību vārdā, domā, ka garīgs cilvēks, teiksim, virtuvē mizodams kartupeļus, nekad nedomā par Dievu. Un tomēr vienmēr spēj savā būšanā savienot savstarpēji tālas, bet ne svešas parādības.
Nesen iznāca pabūt Vircavas pusē. Bija jau vēls un tumšs. Pēkšņi pa gabalu pamanīju kaut ko spoži spīdam. Tā bija savrupmāja, celta vēl padomjlaikos no parastiem Kalnciema ķieģeļiem, no vienas vietas apvīta ar elektrisko spuldzīšu virtenēm. Tā mirdzēja. Nemanīju ne ekskluzīvu limuzīnu pie durvīm, ne ko citu, kas parasti iekrīt acīs. Apkārt tumsa, nekā «tāda» nebija.
