Pašlaik izvērsusies diskusija par divu «latviešu tautas paverdzinātāju» pieminekļu uzstādīšanu pie Driksas tilta, jautājumu pavēršot pat tā – nepārvāciskosim Jelgavu! (Roberts Klints, «Zemgales Ziņas» 12.12.2000.).
Pašlaik izvērsusies diskusija par divu «latviešu tautas paverdzinātāju» pieminekļu uzstādīšanu pie Driksas tilta, jautājumu pavēršot pat tā – nepārvāciskosim Jelgavu! (Roberts Klints, «Zemgales Ziņas» 12.12.2000.). Tie, kas uzskata, ka Jelgava tiek pārvērsta par «Vācijas vēstures muzeju», laikam ir pārliecināti, ka Jelgavas un Latvijas vēsture ir tikai latviešu vēsture un tā sākusies ar 1918. gada 18. novembri (varbūt kādiem «īstajiem» latviešiem tikai ar 1934. gada 15. maiju).
Protams, var diskutēt, kurā vietā vajadzētu atrasties minētajiem pieminekļiem no pilsētas viedokļa, vai Hercoga Jēkaba laukuma nosaukums ir piemērots tagadējai arhitektoniskai videi. Bet, ja runājam par personībām, tad nevajadzētu šķirot pēc «asins tīrības». Jaunlatviešu radītie priekšstati par latviešu zelta laikiem pirms vācu iebrukuma ir vienkārši mīts. Baltu ciltis aplaupīja cita citu, savstarpējās cīņas bija nežēlīgas, asiņainas, par latviešu vienotību nevar runāt, jo vispār nevarēja runāt par latviešu tautu – bija atsevišķas naidīgas ciltis. Noteikts valstiņas veidojums ļāva saglabāt stabilitāti un izveidoties latviešu nācijai. Mēs skatāmies uz vēsturi ar šodienas acīm un pārmetam Livonijas ordenim, tā mestriem, ka viņu valstī latviešu zemnieki bija dzimtļaužu kārtā, bet tāpat dzimtļaužu kārtā bija brīvās, varenās Lietuvas zemnieki. Tā vienkārši bija vēsturiska tendence, ka dzimtbūtnieciskā atkarība uz austrumiem no Elbas pakāpeniski pastiprinājās, atšķirībā no tā, ka uz Rietumiem pakāpeniski samazinājās.
Ja mēs jūtam piesaisti vietai, ko sauc par Jelgavu, tad mums ir jāgodā visa tās vēsture un slavenās personības, kas saistītas ar Jelgavu. Ordeņa mestru Konrādu mums jāgodā tāpēc, ka viņu var uzskatīt par Jelgavas dibinātāju. Hercogu Jēkabu jāpiemin kā izcilu valstsvīru, kas nelielo valsti padarīja turīgu, saimnieciski aktīvu, un tās galvaspilsētu Mītavu labiekārtoja un nostiprināja. Vai hercogu Ernstu Johanu Bīronu mums noniecināt, ka pret viņu kā pret Krievijas impērijas kases izlaupītāju naidīgi izturas krievu konservatīvie vēsturnieki? Patiesība bija citāda, tomēr mums jāatceras, ka Ernsts Johans Bīrons ir mūsu novadnieks un pilsētai devis brīnišķīgu celtni – Jelgavas pili. Būtu arī jāpiemin tie bruņniecības, garīdzniecības, kultūras un zinātnes pārstāvji, kas rūpējās par latviešu literārās valodas veidošanu, latviešu izglītības organizēšanu, Jelgavas saimniecisko, kultūras, zinātnes dzīves attīstību. Vai tiešām vāciešu darbība Jelgavā, Latvijā ir Vācijas vēsture? Nevar atraut kādu vēstures daļu un tajā vietā likt nepamatotas emocionālas frāzes.
Bet, protams, jautājums par pilsētas vidi ir jārisina. Man pieņemamāks bija alternatīvais Hercoga Jēkaba laukuma attīstības projekts, kas tādā gadījumā sauktos par Zemgaļu laukumu. Tas vairāk piesaistīts mūsdienu Jelgavas vietai politiskajos procesos, kad pilsēta veidojas kā Zemgales reģiona centrs. Tomēr kādi zemūdens akmeņi torpedē pilsētas kultūrvides politiku? Bieži lēmumi tiek pieņemti spontāni, kā arī jautājumā par daudz apspriestajiem pieminekļiem. Vēl spilgtāks piemērs ir strauji mainītais pilsētas ģenerālplāns un degvielas uzpildes stacijas būvniecība tieši blakus Jelgavas vecpilsētai.
A.Stilllers, LU Vēstures un filozofijas fakultātes students
