Desmit neatkarības gadus Latvijas ekonomikā valdīja viens vienīgs likums – «prihvatizācija».
Desmit neatkarības gadus Latvijas ekonomikā valdīja viens vienīgs likums – «prihvatizācija». Vērienīga, visaptveroša un plēsonīga. Likumsakarīgi, ka tautsaimniecības attīstība kopumā kūleņojusi tenteru tenteriem. Par to sūkstījās gan bez darba palikušie cilvēku tūkstoši, gan gudrīši ar akadēmiskiem grādiem, taču tālāk par roku noplātīšanu netika. Latvijai nebija valstiskas, perspektīvas un tālejošas ekonomikas attīstības koncepcijas (kā gan lai tāda būtu, ja vien īsu laiciņu pie laicīgās varas stūres esošie politikāņi nosvīduši rāvušies, velkot ekonomikas plāno deķēnu katrs uz savu pusi).
Taču viens no šiem politikāņiem, kam bija izdevies sev uzstiept deķīša krietnu stūri un zem tā pabāzt no lētticīgās tautas izblēdīto praktiski visu pārtikas pārstrādes rūpniecību, izrādījās tālredzīgāks (aiz negausības, dabiski) par citiem, un viņš savām ambīcijām nolēma piešķirt valstiskuma krāsu un nozīmi. Viņš akadēmiķus un citus reņģēdājus «pārsteidza» ar ideju par nepieciešamību izstrādāt valsts ilgtspējīgas attīstības koncepciju.
Cepuri nost, prātīgs gājiens!
Titulēti akadēmiķi un neskaitāmo institūtu pētnieki nu varēja kost pirkstos, bet vienkāršā tauta – pamatoti jautāt, par ko tad viņiem maksā algu, ja jau nebija pat iedomājušies kaut nedaudz prognozēt valsts ekonomiku. Taču attiecīgais (neapšaubāmi ģeniālais!) valstsvīrs šo neizdarību izmantoja, ar sapulcinātiem 15 saviem tuvākajiem padomdevējiem sākdams izstrādāt tādu valsts attīstības koncepciju, kāda, protama lieta, būtu visizdevīgākā viņam un viņa «pulciņam».
Nupat šī koncepcija tikusi publiskota. Var pabrīnīties par to, cik maz vietas aizņem teksts, kurā plašiem vēzieniem ierakstīta tās autoru acīm skatītā Latvijas nākotne.
Koncepcija, kas kautrīgi nosaukta par «vīziju», iedalīta divās daļās. Pirmā daļa apcer Latviju pasaulē, uzsverot kā grēku plūdus nenovēršamās globalizācijas ietekmi: zūdot attālumu un laika barjerām, nacionālo norobežotību aizstājot ar globālu sadarbību un konkurenci vienlaikus, globalizācijas procesam «arī tuvākajā nākotnē būs nozīmīga loma, duāli ietekmējot Latvijas politisko, sociālo un ekonomisko attīstību». Koncepcijas jeb vīzijas autori Latvijas vietu pasaulē redz tikai kontekstā ar Ziemeļvalstīm (Skandināviju).
Pret to, iespējams, nekas arī nav iebilstams, jo, kā mēdz sacīt kurzemnieki, «tā viš ir». Jeb zinātniskāk: tāda ir objektīvā realitāte – tik mazas un tik trūcīgas «bufervalstiņas» kā mūsējā var izdzīvot un pastāvēt, vienīgi pieslejoties kādai citai valstij vai valstu grupai. Protams, tādējādi nobružājot, upurējot krietnu tiesu savas nacionālās identitātes.
Valsts attīstības koncepcijas otrā daļa ir apjomīgāka, un to sauc «Latvijas stratēģija». (Lai atceramies, ka termins «stratēģija» nozīmē svarīgāko kara mākslas nozari – mākslu risināt kara operāciju un militāru kampaņu plānošanas, sagatavošanas un vadīšanas jautājumus.) Taču būtu krietni jāpapūlas, lai noteiktu, kādam žanram šis teksts vairāk tuvinās. Laikam tomēr pasakai, turklāt – ne ar laimīgām beigām.
Šī koncepcijas (svarīgākā!) daļa vecāka gadagājuma cilvēkiem lielā mērā atsauks atmiņā kādreiz sabiedrībai tik uztiepto penteri – komunistiskās partijas programmu, kurā virknējās vajadzībās izteiksmē lietoti darbības vārdi, tādi kā «jādara, jāpanāk, jāīsteno, jārealizē». Arī 15 brīvprātīgo ekspertu izstrādātajā «vīzijā» daudz līdzīgu formulējumu: «Latvijā veidosies mūsdienīga rūpniecība.. šādas rūpniecības attīstībai un esošā darbaspēka nodarbinātībai jākļūst par vienu no galvenajām Latvijas prioritātēm», «reģionos jānodrošina ilgtspējīga cilvēkresursu, infrastruktūras un uzņēmējdarbības attīstība..», «jāizlīdzina sociāli ekonomiskās disproporcijas» un līdzīgi. Turklāt šīs visiem jau pašlaik zināmās un aktuālās vajadzības ik pa laikam atšķaidītas ar tiešām salkani ideālistiskām nākotnes ainiņām: «pilsētas atgūs savas dabiskās funkcijas», «lauku attīstības stratēģijai kā īpaši jūtīgai tēmai jābūt saprotamai visai sabiedrībai», «stabilizēsies demogrāfiskā situācija, un atkal sāks palielināties arī iedzīvotāju skaits»…
Taču savulaik komunisma uzcelšanas termiņi arvien tika atbīdīti tuvāk netveramajam apvārsnim, bet «vīzijas» autori sava sapņojuma piepildīšanai paredzējuši striktu laika nogriezni: «Ņemot vērā dažādo nelabvēlīgo ekonomisko, politisko un demogrāfisko faktoru ietekmi, Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģijas īstenošanai ir ierobežots laiks. Ja stratēģijas īstenošana kavēsies, neizbēgami turpinās uzkrāties negatīvās sekas, ekonomikā turpināsies stagnācija, sabiedrībā palielināsies sociālais diskomforts, kā arī iekšpolitiskā un ārpolitiskā nestabilitāte. Kā rāda vēstures piemēri, ilgstoši turpinoties šādām tendencēm, daudzas valstis galarezultātā nonākušas politiskā atkarībā. Latvijas spēkos ir nepieļaut savas vēstures precedentu atkārtošanos.» Tāds ir «vīzijas» nobeigums. Jāpiebilst, ka tās autoru atvēlētais laiks ir ap 15 līdz 30 gadu. Citiem vārdiem sakot, ja tāpat kā līdz šim savās vīzēs muļļāsimies dubļos, tālu vis netiksim un pēc minētā laika realitātē piedzīvosim sapņojuma visbēdīgāko variantu. Tad atliks tikai mūžīgi apcerēt, kam esam pateicību parādā par nokļūšanu dubļos – pašreizējā ekonomiskajā un sociālajā haosā: vai tik ne arī šīs «koncepcijas» autoriem?
