Līdztekus sporta aktualitātēm Jelgavas Sporta skolas trenera Austra Cīruļa plašais redzesloks rod izpausmi «Ziņās» publicētajos rakstos par ievērojamiem novadniekiem.
Līdztekus sporta aktualitātēm Jelgavas Sporta skolas trenera Austra Cīruļa plašais redzesloks rod izpausmi «Ziņās» publicētajos rakstos par ievērojamiem novadniekiem. Tiesa, tā teikt gan nozīmē pārāk virspusēji uzlūkot viņa dzīves pieredzes saturu.
Austris vienmēr gribējis būt ceļotājs un teic, ka sportam ir pateicīgs par iespēju redzēt tālas zemes, kas citādi pēckara nabadzības apstākļos būtu tikpat kā neiespējami. Savukārt ar ceļošanas kāri saistītā interese par vēsturi un ģeogrāfiju mantota no senčiem. Vectēva brālis, pēc aroda vienkāršs galdnieks, izpētījis Cīruļu dzimtas vēsturi līdz pat 17. gadsimtam. Diemžēl šie materiāli, tāpat kā tēva bagātīgā bibliotēka, kara gados gājusi bojā. «No tēva mantoju vien viņa galvu un labo atmiņu, bet arī tas nav maz,» atzīst Austris.
Starp citu, tēvs kategoriski aizliedzis pīpēšanas netikumu, lai gan pats līdz pensijas vecumam kūpinājis vienā laidā, bet tad ņēmis un atmetis, un nodzīvojis garu mūžu. No senčiem mantots arī riebums pret jebkura veida kolaboracionismu. Stājoties P.Stučkas Latvijas Valsts universitātes Juridiskajā fakultātē, iestājeksāmenu «komisāri» tā arī pateikuši: mēģināt jau vari, bet iekšā tāpat netiksi, sak, kāpēc neesi komjaunatnē? Un Austris izvēlējies Fiziskās kultūras institūtu, kur nomenklatūra bijusi maigāka.
Vēl bez paša centības (bērnībā Austris nebijis nekāds Herkuless, taču ātri par tādu tapis – savu vienaudžu acīs) par panākumiem sportā viņš ir pateicīgs pēckara gados pazīstamajam mešanas disciplīnu speciālistam Eduardam Jēkabsonam, kas palīdzējis Rīgas 28. vidusskolas audzēknim «nostāties uz pekām» ne tikai sporta jomā vien. Vēlāk, nu jau Jelgavas periodā, atbalsts un autoritāte bija Jelgavas Sporta skolas treneris Uldis Samsons.
Arī grāmatas viņš mīlējis lasīt jau no mazām dienām, turklāt agri to iemanoties darīt svešā mēlē. (Līdz 60. gadu sākumam latviešu valodā pieejamie raksti vairumā bijuši par kolhoziem un «stroikām».) Rezultātā Austris sev vērtīgo informāciju prot iegūt sešās valodās. (90. gadu sākumā vajadzējis komentēt Baltijas mēroga sacensības vieglatlētikā vienlaikus latviski, lietuviski un igauniski). Turpretim pēc padomijas sabrukuma, pirmo reizi paša acīm ieraugot īsta kapitālisma reālijas, nemaz nav bijis pārsteigts. Mežonīgo Rietumu identitāte pagrīdes ceļos gana bija iepazīta jau krietni pirms tam.
Gan kā sportists, gan kā vieglatlētu treneris Austris izbraukājis savienības malu malas, vienmēr cenšoties izbrīvēt iespējami daudz laika turienes kultūras un vēstures iepazīšanai. Turpretim cītīgi rakstītajās ceļojumu dienasgrāmatās gan atrodamas tikai praktiska rakstura piezīmes («varbūt nākamreiz kolēģiem noderēs»). Izjūtas un iespaidus viņš patur pie sevis.
Erudīcija Austrim ne reizi vien līdzējusi iepazīties. Reiz kāds augsta ranga sporta funkcionārs sajūsmā brīnījies, kad nepazīstamais baltietis painteresējies par viņa iespējamo izcelsmi no senas krievu muižnieku dzimtas. Tā izrādījusies patiesība. Līdzīgi bijis ar kādu gruzīnu, kas kaukāziešu viesmīlības gaumē tālā viesa vērīgumu atdarījis ar pamatīgām dzīrēm. «Nākamajā rītā nesapratu, kurā Tibilisi pusē esmu pamodies.»
Astoņdesmito gadu sākumā dažs laikraksta «Sports» lasītājs jelgavnieka vārdu bija labi ielāgojis, lasot Austra rakstus par sporta vēsturi. Vēlāk draugi un kolēģi rosinājuši urķēšanos turpināt reģionālā plāksnē – preses slejās veidojot pilsētā ievērojamu sportistu portretus –, lai gan pats Austris uzskata, ka daudz svarīgāk būtu sarūpēt nākamajām paaudzēm liecības par ievērojamiem jelgavniekiem ne tikai sporta vēsturē vien.