Pavasaris sākas ar saviem nosacījumiem, un viens no tiem ir plūdi. Katras upes un jūras krasta pilsētai un lauku sētai pēc sniegainākas ziemas vai līdz ar pēkšņāka pavasara atnākšanu var iznākt saskarties ar šo dabas stihiju.
Pavasaris sākas ar saviem nosacījumiem, un viens no tiem ir plūdi. Katras upes un jūras krasta pilsētai un lauku sētai pēc sniegainākas ziemas vai līdz ar pēkšņāka pavasara atnākšanu var iznākt saskarties ar šo dabas stihiju. Tomēr Latvija, kur lielākie plūdi ik gadus «saskrien» Jēkabpils pusē, pagaidām nav raksturīgākais piemērs, lai gan zinātnieku pareģotās globālās sasilšanas rezultātā arī mūsu valsts var piedzīvot intensīvāku piekrastes ūdeņu celšanos, kas neatgriezeniski «apēdīs» daudzus centimetrus dažādiem nolūkiem izmantojamas zemes. Kopš astoņdesmitajiem gadiem, kad klimata pētnieki prognozēja, ka ūdens līmenis pasaulē līdz 2100. gadam celsies par 3,5 metriem, zinātnieki šo pārspīlēto ciparu ir pazeminājuši. Tagad nākamo simts gadu ūdens līmeņa «scenārijs iesprausts» intervālā no 20 līdz 96 centimetriem. Turklāt zinātnieki skaidro, ka pats par sevi paaugstinātais ūdens līmenis nav bīstams, jo to var savlaicīgi novērst. Draudīga situācija var izveidoties, ja saduras vairāki faktori, piemēram, globālās sasilšanas izraisīta ūdens līmeņa celšanās, paisums un vējš orkāna, taifūna vai vētras veidolā. Tādā gadījumā, kad vējš ar ātrumu 200 kilometru stundā triec ūdeni pret krastu un upju ietekās, daži centimetri var spēlēt izšķirošu lomu – vai cietzemes aizsardzības sistēma izturēs ūdens masas pieplūdumu, vai arī tas, postīdams visu savā ceļā, ieplūdīs zemes iekšienē.
Pēc zinātnieku aprēķiniem, lai izbēgtu no baisā 96 centimetru scenārija, valstīm visā pasaulē būtu jāiegulda 1000 miljardi dolāru. Ignorējot šīs investīcijas, pat tādas «aprīkotas» valsts kā Nīderlande 21. gadsimtā zaudēs sešus procentus no savas sauszemes, nerunājot jau par nabadzīgo Bangladešu, kas investīciju trūkuma dēļ nākamajos simts gados varētu šķirties no 17,5 procentiem cietzemes. Maršalu salās stāvoklis būs vēl bēdīgāks, jo ūdens klās astoņdesmit procentu cietzemes.
Diemžēl ne jau katru zemes pleķīti iespējams nosargāt. Uzbrūkošā jūra nākotnē varētu iznīcināt lielas mangrovju audžu platības un mitrzemes, kā arī apdraudēt koraļļu rifus. Lielo upju ietekās sālsūdens tādējādi nokļūtu dziļi sauszemes iekšienē.
Protams, ūdens līmeņa svārstības nesākās no brīža, kad ar cilvēces izgudrojumu svētību atmosfērā nonāca «megadaudzums» oglekļa dioksīda, izraisot siltumnīcas efektu. Jūras līmenis nav konstants – te tas ceļas, te atkal atkāpjas no piekrastes. Pēdējā ledus laikmeta periodā sasala tik liels ūdens daudzums, ka mūsdienu piekrastes zona stiepās vismaz par 120 metriem tālāk, nu jau jūras iekšienē.
Vienbrīd ūdens līmenis ceļas ātrāk, citkārt lēnāk, bet pēdējo simts gadu laikā pasaulē tas caurmērā paaugstinājies par 10 līdz 20 centimetriem. Skaidrs arī, ka ūdens līmenis turpinās celties. Bezkaislīgo skaitļu statistika liecina, ka nākotnē aizvien lielākai pasaules iedzīvotāju daļai var iznākt saskarties ar šo problēmu. Jau tagad piekrastes zonā dzīvo 40 procentu no visiem pasaules iedzīvotājiem. Pēc zinātnieku aplēsēm, pēc trīsdesmit gadiem upju, jūru un okeānu piekrastē dzīvos divas trešdaļas no pasaules iedzīvotājiem. Tādējādi, ja jūras līmenis paaugstināsies par 49 centimetriem, cilvēku skaits, kas ik gadus cieš no plūdiem, nākotnē palielināsies par 100 miljoniem.
Kaut gan zinātnieku modelētās nākotnes prognožu ainas nav optimistiskas, tikai dažas pasaules valstis vai to reģioni izstrādājuši «aizsardzības» sistēmas koncepciju, kā, piemēram, Holande, Ēģipte un Kalifornija. Pārējām visvairāk apdraudētajām valstīm, starp kurām daudzas pieder pie tā sauktajām attīstības valstīm, jācīnās ar tādām ikdienas problēmām kā bezdarbs, piesārņotība, naudas devalvācija, nabadzība. Tās nākotnes nelaimes atstāj nākotnes valdību ziņā.
