Atzīmējot Jāņa Akuratera125. jubilejas atceri, janvāra nogalē Rīgā, Akuratera memoriālajā muzejā notika mūsu izcilajam vārda meistaram veltīta konference, bet Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā – literāra pēcpusdiena.
Atzīmējot Jāņa Akuratera125. jubilejas atceri, janvāra nogalē Rīgā, Akuratera memoriālajā muzejā notika mūsu izcilajam vārda meistaram veltīta konference, bet Jelgavas Zinātniskajā bibliotēkā – literāra pēcpusdiena.
«Akuraters rakstīja daudz, bet ne katram ir pacietība un māka no lielas labības kaudzes izlasīt zelta graudus,» raksta Zenta Mauriņa. Līdz ar šiem jubilejas pasākumiem arvien nozīmīgāks kļūst jautājums par apjomīgas Jāņa Akuratera, kuru Kārlis Skalbe nodēvējis par «Latvijas brīvības izcīnītāju plašākā skatījumā», rakstu izlases izdošanu. Tā būtu adresēta mūsdienu lasītājam.
Nākamā trauksmes un nemiera dzejnieka, prozaiķa, publicista, Tēvzemes balvas laureāta jūtu pasaule lielā mērā veidojās dzimtā Dignāju apvidus krāšņās dabas un folkloras ietekmē. Viņa tēvs bija mežsargs, māte – tautas dziesmu un tradīciju zinātāja.
Pēc Briežu un Jēkabmiesta skolas beigšanas Akuraters līdzekļu trūkuma dēļ izglītību neturpina, strādā tēva saimniecībā, kur, kā vēlāk atzinis, pagājušas viņa «kalpa zēna vasaras». Pašmācības ceļā viņš apgūst vācu un franču valodu, gatavojas skolotāja eksāmeniem. Tos nokārtojot 1898. gadā, kādu laiku Akuraters strādā par skolotāju, bet no 1903. līdz 1905. gadam studē Maskavas Universitātes Juridiskajā fakultātē. Šajā laikā rodas pirmie literārie darbi.
Neilgi pirms 1905. gada revolūcijas Akuraters iestājas Sociāldemokrātu partijā, tomēr drīz vien viļas vispasaules revolūcijas idejā un saistās ar Latviešu Sociāldemokrātu apvienību, kas iestājas par nacionālu, suverēnu Latvijas valsti.
Kopā ar K.Skalbi Akuraters piedalījies 1905. gada 13. janvāra demonstrācijā. («Man likās viss kā sapnis, neparasta parādība. Skats Daugavas malā bieži nāk atmiņā. Putenis nostājies. Sārta debess mala vakaru pusē, un pār kritušiem, lēni trīsēdamas, nosēžas retas sniega pārslas»). Žandarmiem nežēlīgi izrēķinoties ar demonstrantiem, smagi cieš arī Akuratera draugs rakstnieks Antons Austriņš. Traģisko notikumu iespaidā top dzejolis «Ar kaujas saucieniem uz lūpām», vēlāk kļūstot par populāru revolucionāru dziesmu.
Drīz vien Akuraters tiek apcietināts (it kā par līdzdalību revolūcijā), pēc sešiem mēnešiem – atbrīvots un tad atkal apcietināts. Cietumos pavadītie 22 mēneši bijuši smagākais laiks viņa mūžā. Un tomēr Akuraters, kas bijis liecinieks baigām represijām, pats dzirdējis šāvienus tuvajos Matīsa kapos, zinājis par spīdzināšanām, pārdzīvojis karcera šausmas, atzīst: «cietums māca domāt». Tieši apcietinājuma laikā viņš secina: 1905. gada revolūcija bija visas tautas atmoda, nevis «šķiru cīņa».
Draugiem izdodas panākt, ka Akurateru pārved uz Pleskavas cietumu, kur režīms maigāks, un rakstniekam izdodas izbēgt. Caur Pēterburgu viņš nokļūst Somijā, pēc tam – Zviedrijā un visbeidzot Norvēģijā. Emigranta sūrās dzīves iespaidā Akurateru pārņem depresija, kuru pārvarēt palīdz Rūdolfa Blaumaņa vēstules. Kādā no tām līdz ar uzmundrinošiem vārdiem atsūtīta ozola lapa, un šāds sveiciens devis ierosmi brīnišķīgajam jaunības atmiņu stāstam «Kalpa zēna vasara».
1908. gadā Akuraters atgriežas Latvijā. Tiesa viņu attaisno, tomēr aizliedzot strādāt par skolotāju. Šajā laikā Akuraters apprecas ar Mariku Dišleri, un tas ir viens no ražīgākajiem posmiem rakstnieka daiļradē.
Izdevība slavenajā Sorbonnas Universitātē noklausīties lekcijas par Rietumeiropas mākslu un literatūru spēcīgi iespaido Akuratera estētiskos uzskatus. Sevišķi latviešu autoru sajūsminājusi Bodlēra dzeja.
Pirmā pasaules kara laikā ugunsgrēkā iet bojā Akuratera bibliotēka un manuskripti. Viņš nonāk latviešu strēlnieku rindās un kopā ar 2. sanitāro rotu piedalās Ziemassvētku kaujās, kur pieredzētais radis atblāzmu romānā «Ugunīgie ziedi». («Šausmīgajā raganu naktī, kas apņēmusi visu Eiropu, viņi ir kā liesmojoši, ugunīgi ziedi, no kuriem atkāpjas tumsība un visi spoki. Viņu vārds, viņu zobeni un durkļi, viņu karogi un dziesmas izšaujas kā mirdzoši fontāni un apgaismo tautas gadsimtu nakti kā liels, mirdzošs sapnis.»)
Brīvvalsts gados Akuraters aktīvi iesaistās kultūras dzīves norisēs. Viņš ir Nacionālā teātra idejiskais tēvs, Mākslas departamenta direktors, Radiofona direktors, Saeimas deputāts, bet mūža nogalē nododas tikai rakstniecībai – savā jaunuzceltajā mājā Pārdaugavā nelielā, kokiem apaugušā uzkalnā, kas ar savu saimnieku tā saderējusi «kā vāks ar gliemezi» (Zenta Mauriņa)*.
«Nebija ne tapešu, ne balsinātu griestu, kā sienas, tā griesti bija apšūti ar bērza finieriem. Telpās vēl juta svaigā koka un sveķu smaržu. Viņš savu māju mēdza salīdzināt ar Latgales vecticībnieku baznīcu, kur visas ēkas daļas darinātas kokā, Akuraters, mežsarga dēls, pret kokiem, sevišķi priedēm, juta dziļu svētbijību. Kad saulrieta stundā priežu stumbri iekvēlojās, un sveķi likās spīdam cauri koka krijai, tad šī dzintarainā vizma atgādināja dzejnieka acis sajūsmas brīžos.»
—
*Patlaban šajā ēkā O.Vācieša ielā 6 atrodas J.Akuratera memoriālais muzejs.
