Raugoties uz notikumiem, kas (bijušajā) Dienvidslāvijā klājas kārtu kārtām kopš deviņdesmito gadu sākuma, karš – etniskie konflikti, bruņotās sadursmes, nolaupīšanas, genocīds, slepkavības (vienalga, kā definēt Balkānos notiekošo) – šķiet ilgstam mūžīgi.
Raugoties uz notikumiem, kas (bijušajā) Dienvidslāvijā klājas kārtu kārtām kopš deviņdesmito gadu sākuma, karš – etniskie konflikti, bruņotās sadursmes, nolaupīšanas, genocīds, slepkavības (vienalga, kā definēt Balkānos notiekošo) – šķiet ilgstam mūžīgi. Rietumu politiķi ir pasteigušies notikumus Dienvidslāvijā nokristīt par mieru…
Karš Kosovā iedzīts bruņotu konfliktu būrī, taču, tāpat kā iepriekš, turpina līt serbu un albāņu asinis, sprāgst granātas, tiek uzspridzināti Starptautisko miera spēku (KFOR) bruņutransportieri, tiek nolaupīti Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas darbinieki. Tiem, kam grūti izsvērt naida dziļumus, kādos iestiguši Kosovas albāņi un kristieši, ikdienišķā aina, kāda šonedēļ bija vērojama Kosovas pilsētā Kosovska Mitrovicā, varētu šķist sirreāla: uz tilta, kas savieno vienas pilsētas divas daļas, izvietojusies KFOR bruņutehnika, bet abos tilta galos – tūkstoši albāņu un serbu, kas gatavi nogalināt starptautisko miera spēku kareivjus tikai tādēļ, ka tie neļauj spriest «taisnu tiesu», tas ir, neļauj nogalināt «otrās puses noziedzniekus». Sadursmēs, kas izcēlās pēc divu albāņu nonāvēšanas, atkal ir vairāki nogalinātie un desmitiem ievainoto – starp albāņiem un KFOR karavīriem, kas mēģina novērst jaunu asinsizliešanu.
Dienvidslāvijas prezidents Vojislavs Koštuņica un pagājušajā sestdienā ievēlētais premjerministrs Zorans Džindžičs, kas izveidojis pirmo nekomunistisko Serbijas valdību kopš 1941. gada, turpina diplomātiskās spēles ar ANO kara noziegumu tribunālu, kas pieprasa izdot bendi Miloševiču. Hāga pieprasa izdot bijušo Dienvidslāvijas prezidentu, bet jaunā vara pārmet tai nevēlēšanos palīdzēt atgūt Miloševiča uz Šveices bankām pārsūknētos miljonus. Tribunāls uzskata, ka Miloševičs jātiesā par kara noziegumiem, bet viņa pēctecis un reformu piekritēji, kas atbalsta Koštuņicu, ir likuši skaidri saprast, ka, viņuprāt, Miloševičs būtu tiesājams Dienvidslāvijā sakarā ar apsūdzībām korupcijā, nevis kara noziegumos. Jaunie serbu līderi netieši norādījuši uz masveida vardarbību, kas varētu sākties, ja tiktu izdots Miloševičs, taču, kamēr kara noziegumos apsūdzētie nestāsies tiesas priekšā un Dienvidslāvijā neiemājos pārliecība, ka ikviens noziegumus izdarījušais galu galā tomēr tiks sodīts, vardarbībai gals grūti saredzams.
«Mums ir vajadzīga patiesība un samierināšanās,» izteicies Koštuņica, piebilstot, ka to nevar panākt ANO tribunāls. Par masu slaktiņiem Kosovā, domājams, Koštuņicam tomēr ir atšķirīga patiesības izpratne nekā Hāgas tribunālam. Atšķirīga tā ir arī albāņiem un serbiem. Bet samierināšanās iespēju starp naidā iestigušajām pusēm vislabāk raksturo Kosovskas Mitrovicas tilts… Koštuņicas spēkos ir risināt cita veida samierināšanos – starp Serbiju un Melnkalni, kas aizvien vairāk slīd ārā no bijušās Dienvidslāvijas «tautu savienības». Ja šīs «nesaskaņas» tiks risinātas demokrātiskā ceļā, nevis pamatojoties uz veco laiku Dienvidslāvijas konstitūciju, kas pasludina serbu «pasaules» nedalāmību, Miloševiča politiskie mantinieki varētu novērst jaunu asinsizliešanu.
Dienu pirms Eiropā tika pieminēts holokausts, šoku Norvēģijas sabiedrībā izraisīja piecpadsmit gadu vecā tumšādainā norvēģu pusaudža Benjamina Hermansena noslepkavošana. Par noziegumu aizturētie pie neonacistu grupējuma «Bootboys» piederošie ir jaunieši vecumā no 16 līdz 19 gadiem. Viņu vidū ir arī divas pusaugu meitenes. Norvēģu sabiedrība sākusi diskusiju par etniskās neiecietības rašanās cēloņiem un izplatības apmēriem sabiedrībā… Pareizāk gan būtu runāt par etnisko naidu, nevis neiecietību, par ko šajā gadījumā liecina arī upuris.
Etniskā naida saknes stiepjas dziļi pagātnē, un to augsne visbiežāk ir sadzīviskā neiecietība, ko savukārt kultivē aizspriedumi, pārpratumi, neizpratne un tumsonība. Savā ziņā izcili tās paraugi rodami ne jau tikai starp albāņiem, serbiem vai, teiksim, kurdiem. Ar to slimo ne tikai atsevišķi indivīdi, bet arī valstis un to valdības. Lai minam tikai vienu piemēru: šo otrdien Francijas prezidents Žaks Širaks (beidzot) parakstīja likumu, ar kuru turku spēku 1,5 miljonu etnisko armēņu slepkavības XX gadsimta sākumā atzītas par genocīdu. Jau pirms šā likuma parakstīšanas Turcijas varas iestādes sāka Francijas ekonomisko «blokādi», bet atsevišķas amatpersonas pat paziņoja, ka Turcija sodīs Franciju, neiestājoties Eiropas Savienībā… Cik gan grūts ir ceļš uz Eiropas savienotajām valstīm un cik gan savstarpēju pretrunu vēl nebūs jāpārvar.
