Gunārs Ķirsons – liela izmēra zvaigzne pie Latvijas biznesa debesīm.
Gunārs Ķirsons – liela izmēra zvaigzne pie Latvijas biznesa debesīm. Desas, sardeles un pastētes, mēbeles un veikalu aprīkojumu, visbeidzot un, šķiet, galvenokārt, restorānu un ātro uzkostuvju – bistro – tīklu apvieno kopīgs firmas nosaukums «Lido».
Kas G.Ķirsonam pašlaik šķiet būtisks sabiedrībā, apkārtnē, sevī?
Laikam vislielākā aktualitāte ir sevi atrast, apliecināt dzīvē un biznesā, nepazust šai grūtajā laikā.
Uzskatāt, ka tagad laiks grūts? Politiķi apgalvo, ka samērā dūšīgi lienam ārā no «tūtas», mūsu labklājība teju, teju jau būšot virs ūdens.
Mans, uzsveru, tikai mans viedoklis, un tas attiecas uz katru sabiedrības locekli, arī uz biznesmeņiem un politiķiem, ir šāds: katrs strādās labāk, kad kļūs bagātāks, jo baidīsies zaudēt savu bagātību un visu pārējo. Tātad svarīgi, lai arī politiķi mums būtu bagāti, tad viņi sāks vairāk domāt par valstiskām lietām. Pašlaik viņu darbā redzu tikai lielu, nežēlīgu konkurenci.
Kā jums pašam ar savu ikdienas sakārtotību? Vai jūtaties stabili?
Sacīsim, jūtos par sevi pārliecināts, jo daru sev mīļu darbu, no kura gūstu garīgu baudu. Es zinu, ka «Lido» droši var stāvēt Latvijā, esam spējīgi konkurēt Eiropā, jo gatavojam tikai labu produkciju.
Cilvēkiem, kam ar naudu pašvaki, šķiet liekulīgi, ka bagātnieki pārsvarā apgalvo, ka tai viņu dzīvē nav nozīmes.
Varbūt ir arī liekuļi, bet man neviens lats nav «nolikts». Priekš kam? Viss, kas šeit redzams, ir mans privātīpašums. Sagribēsies, šai telpā ierīkošu guļamistabu! Jā, tas ir mans privātīpašums, ko esmu radījis. Mājās man nav laika, tur pavadu tikai naktis. Pēc darba eju uz savu sporta zāli; tur arī mani darbinieki bez maksas trenējas. Man prieks, kad viņi nāk pretī, sveicina, smaida: jebkurš «Lido» darbinieks zina mūsu ienākumus un redz, kā nauda tiek sadalīta. Es neraušu sev, viņi redz, kur es ienākumus lieku, un saka: jā, tāpēc mēs tevi cienām. Tas ir patīkami! Turklāt mums ir labas laivas. Ir sava «komanda», pašu darbinieki vien, kas regulāri braucam makšķerēt. Esmu nelabojams makšķernieks. Uz Latgales ezeriem dodos kā uz darbu, vasarās pat divas trīs reizes nedēļā. Tas tiešām ir darbs: klusums, neviens netraucē, var domāt, domāt, pierakstīt. Un līdzās – telefons. Ja vēl gadās kāda līdaka – tas darbaprieku tikai vairo!
Un vai bieži tā gadās?
Gadās gan, lielākā bija 14 kilogramu smaga.
Par ko laivā mēdzat domāt?
Protams, par savu biznesu. Man darījumos palīdzējusi liela veiksme, taču tie visi iepriekš bija jāizprāto no visām pusēm. Man piemīt ārkārtīga atbildība, ko ieaudzināja tēvs. Bērnībā, ja, kūti mēžot, nebiju pietiekami rūpīgs, dabūju kārtīgas sukas. Tēvs teica: labāk nedari vispār, ja nevēlies darīt kārtīgi. Lūk, tāpēc mēdzu ļoti ilgi un rūpīgi visu pārdomāt. Uzskatu, ka tieši tāpēc mūsu ražošana ir tik augstā līmenī.
Vai esat apmierināts ar dzīvi?
Jā, jo varu darīt, ko māku. Lai gan otrreiz to vis neuzņemtos – grūts darbs. Visu laiku esmu sasprindzināts, koncentrējies, katras jaunas idejas «apakšā» ir bailes: kaut nebankrotētu! Bailes un atbildība.
Tas taču grauj nervu sistēmu!
Grauj. Agrāk biju, var teikt, profesionāls sportists, nodarbojos ar džudo. Tagad tikai uzturu formu savā sporta zālē – spēlēju tenisu. Un tomēr naktīs trūkstos no miega, jo mēdz rasties idejas. Tad ķeru papīru, pierakstu… Jā, baidos zaudēt darbu pats sev un saviem darbiniekiem.
Vai tā nav jau slimība?
Nē, atbildība.
Vai no visa minētā necieš jūsu ģimene?
Man ir meita, viņa ne reizi 21 gada laikā man nav devusi iemeslu pārdzīvojumiem. Vai gan es drīkstētu nodarīt pāri viņai? Bet sieva ir arī kolēģe, interjeriste – pateicoties viņai, «Lido» ir savs stils.
Vai esat daudz ceļojis?
Nu, nē. Eiropā gan daudzviet esmu bijis. Man bail no lidmašīnām. Un labāku vietu par Latvijas ezeriem un mežiem nekur citur nav. Eiropa ir tik sakopta.
