Katram ir savs priekšstats par Latvijā dzīvojošo cilvēku modernajām tradīcijām. Vieni apgalvo, ka hokejs, lūk, tā ir īstena Latvijas sabiedrības tradīcija, citi – nē, basketbols ir augstākā vērtība.
Katram ir savs priekšstats par Latvijā dzīvojošo cilvēku modernajām tradīcijām. Vieni apgalvo, ka hokejs, lūk, tā ir īstena Latvijas sabiedrības tradīcija, citi – nē, basketbols ir augstākā vērtība. Vēl kādam mirkļa vājuma iespaidā radies citāds uzskats par šīm tradīcijām. Lai nu kā, pavisam nemanot, bet mērķtiecīgi un apzināti, par neapšaubāmu Latvijas tradīciju ir kļuvusi zolīte – kāršu spēle, kas, šķiet, komentārus neprasa.
Par kaut ko kā par tradīciju var spriest tikai tad, ja to dara liela daļa cilvēku. Un tieši zolīte gandrīz simtprocentīgi atbilst šim kritērijam. Tai piemīt milzīgs, mistisks spēks: Latvijā to spēlē jauni un veci, sievietes un vīrieši, deputāti un sētnieki, latvieši un krievi, studenti un burlaki utt. Ir pat tāds neoficiāls latviešu ticējums: kur vilcienā brauc vismaz trīs latvieši,
tur skaidrs kā diena – agrāk vai vēlāk tiks sastiķēta viena kārtīga zolītes partija.
Tas, ka Latvijā katrā «nopietnā» saietā pienākas uzspēlēt zolīti, nebūt neliecina, ka citās pasaules valstīs nav sastopams kaut kas līdzīgs. Tā, piemēram, Vācijā pie kārtīga alus kausa allaž tiek spēlēta kāršu spēle «Skats», savukārt katrs īstens anglis spēlē bridžu. Amerikā augstu tiek vērtēts pokers, Krievijā kāršu spēlēs pastāv dažādība, jo iecienīts ir gan preferanss, gan arī mums Latvijā tik labi zināmie «duraki». «Durakos», starp citu, tiekot rīkoti pat Krievijas čempionāti. Katrā valstī, saprotams, šīs kāršu spēles ir ieviesušās atšķirīgi. Arī zolītes tradīcijai Latvijā ir sava, lai gan miglaina, vēsture.
Grūti spriest par precīzu šīs kāršu spēles izcelšanās vietu un iemeslu, taču puslīdz ir skaidrs, ka zolīte Latvijā spēlēta jau pirms Pirmā pasaules kara. Kaut ko līdzīgu tai varētu atrast daudzās valstīs, taču tādu zolīti, kādu spēlē Latvijā, nekur citur nenovērosi. Tiek uzskatīts, ka šī kāršu spēle Latvijā ieviesusies ar baltvāciešu starpniecību vai pat ir no tiem pārņemta. Zolīte pieder vācu kāršu spēles «Schaskopf » grupai. Pirmie apraksti par to Vācijā atrodami ap 19. gadsimta vidu. Pats vārds «zolīte» acīmredzot esot attīstījies no vārda «solo», jo vienmēr viens spēlē pret diviem. Dažreiz ir sastopams arī cits zolītes nosaukums – rēvelīte, kas gan vairāk ir uzskatāms par vecvārdu.
Zolītes noteikumi dažādos laikos ir atšķīrušies, taču līdz mūsdienām tie saglabājušies šādi: kārtis spēlē trijatā, dalītājs mainās rindas kārtībā pulksteņa rādītāja kustības virzienā. Detalizētāku zolītes reglamentu nezinātājam nav vērts stāstīt – tas jāredz praksē, kur var izjust vienreizējo zolītes «garšu».
Protams, daudzi jautās, kuri tad ir tie, kas tik ļoti mīl zolēt (spēlēt zolīti). Uz šo jautājumu, vienkāršoti atbildot, var sacīt – tie, kas regulāri apmeklē dažādās Latvijas malās notiekošos oficiālos (!) zolīšu spēles turnīrus. Tie tiek organizēti saistībā ar Latvijas Zolītes spēles federāciju (LZSF). LSZF tika dibināta 90. gadu otrajā pusē, un par tās prezidentu kļuva pazīstamais prozaiķis Andris Kolbergs. Lai arī federācija darbojas ar dalītām sekmēm, tā spējusi apvienot zolētājus no dažādiem Latvijas rajoniem vienā organizācijā, kurai ir sava simbolika un vadības hierarhija. Tātad zolīte Latvijā – tā vairs nav nekāda «niekošanās ar pīrādziņiem», bet gan nopietnu vīru un sievu vēlme spēlēt kārtis profesionālā līmenī. Zolītei ir oficiāls statuss (LZSF ir reģistrēta Latvijas Valsts uzņēmuma reģistrā). Ar LZSF starpniecību tiek organizēti zolīšu turnīri visā Latvijā. Un tieši turnīros, kas regulāri norit arī Jelgavā katra mēneša pirmajā un pēdējā nedēļā, ir iespēja dziļāk iepazīt profesionālus zolētājus.
Kas tie tādi zolētāji?
«Latvieši ir zolētāju tauta,» tā pārliecinoši atzīst kāds no zolīšu turnīra dalībniekiem. Kā rāda daudzās Latvijas pilsētās notiekošo zolīšu turnīru pieredze, zolētājs ir prestižs statuss, taču arī šeit, kā jebkur, pastāv sava veida noslāņošanās. Proti, parasts zolētājs tiek uzskatīts par amatieri, turpretī profesionālis jau ir tas, kam ir liela pieredze un prasme ieņemt augstas vietas vienreiz gadā notiekošajos Latvijas zolītes čempionātos. «Zolmaņiem», kas ierindojas pirmajās desmit vietās, tiek piešķirts Latvijas zolītes meistara statuss. Protams, amatieris vai profesionālis – tas galu galā vēl neko nenozīmē, taču zolīšu turnīru dalībnieku vidū tas ir prestiža jautājums.
Zolētāji mēdz būt dažādi. Vieni zolīti uztver nopietni un racionāli, vienmēr visu cenšoties izskaitļot. Taču ir arī tādi spēlētāji, kas vairāk paļaujas uz intuīciju un veiksmi, un viņu zolēšanas veids ir apzīmējams kā vieglprātīgs. Taču, kā atzīst Jelgavas amatieru (iesācēju) zolītes turnīra (tas notiek katra mēneša pirmajā nedēļā) organizators Viktors Gusevs, veiksme zolītē, atklāti runājot, nozīmē tikpat daudz kā sportā, tālab «galvenais – vai tu spēj domāt». Bieži labākos rezultātus gūst tie zolētāji, kas ikdienā ir saistīti ar skaitļiem: grāmatveži, ekonomisti. Un tomēr, lai gan zolīte ir prāta spēle, tā ir ļoti demokrātiska, ko apliecina fakts, ka, piemēram, 1977. gadā Minsterē organizētajā vienīgajā pasaules (trimdas) latviešu zolītes čempionātā uzvarējusi sieviete – Baiba Muzikante. Savukārt nesen kādā no Latvijas zolīšu turnīriem piedalījies vīrs, kuram bijis krietni pāri astoņdesmit gadiem, un, kā smejies, viņš par savu cienījamo vecumu dabūjis arī balvu. Zolīti spēlē liela daļa jauniešu. Sevišķi populāra tā ir studentu vidū. Ir pat novērots, ka pēdējā laikā zolīte popularitāti ieguvusi pat starp pamatskolēniem.
V.Gusevs ar humoru atceras gadījumu, kad savulaik pēc kārtējā zolīšu turnīra viņam bijusi vesela kaudze ar kāršu kavām (noteikumi pieprasa, lai tās tiktu mainītas pēc katrām simts partijām), un viņš tās atdevis savam mazajam dēlēnam, kas skolā ar draugiem sitis zolīti uz nebēdu. Taču skolotājai tas neesot īsti paticis, un tā viņam kārtis atņēmusi. Tomēr nākamajā dienā Viktora dēls ieradies ar jaunu kavu, un tā šī situācija atkārtojusies ilgāku laiku, skolotājai paliekot neizpratnē, kur puika var ņemt tik daudz kāršu. «Viņa jau nevarēja iedomāties, ka man šīs kavas ir kvantumos,» atcerēdamies jautro atgadījumu, saka V.Gusevs.
Runājot par zolētājiem, nevar paskriet garām tik pretrunīgam jautājumam kā azarts. Latvijā iz jaunāko laiku zolītes vēstures ir zināmi gadījumi, kad vienā turnīrā kāds tā dalībnieks ir zaudējis četrsimt latu, bet cits – pat tūkstoti. Kā atzīsts lielākā daļa profesionālu zolētāju, viņi ļoti reti pārkāpj robežu, aiz kuras cilvēks nokļūst azarta gūstā. Azarts ir īpašs apziņas stāvoklis, kad liekas, tu vari visu. Profesionāļiem zolīte vairs nav azartspēle, jo tiekšanās par visām varītēm iegūt (atgūt) pēc iespējas vairāk naudas ir sekundāra, priekšplānā izvirzot cīņu par punktiem un vietu kopvērtējuma tabulā. Ir pat tāda kā aksioma, ka ikviens zolītes iesācējs kā zaudējumus, tā uzvaras ļoti ņem pie sirds, taču ar laiku attieksme pret to visu kļūst racionālāka. Tomēr, ja parāds ir, tad tas ir arī laikus jānomaksā. Tas ir goda un cieņas jautājums.
To, ka zolīte ir latviešu nacionālais «sporta» veids, apliecina fakts, ka daudzos turnīros piedalījušās tādas prominentas personas kā ekspremjers Vilis Krištopans, bijušais basketbolists Valdis Valters un tagadējais Rīgas mērs Andris Ārgalis. Zolētāju aprindās klīstot pat runas, ka par zolītes spēli un tās turnīriem interesi savulaik esot izrādījis Latvijas eksprezidents Guntis Ulmanis, bet it kā sava ieņemamā amata dēļ nevarējis atļauties piedalīties tajos. Taču bez šīm atpazīstamajām personām zolētāji prot stāstīt, ka 90. gadu vidū, kad tikko esot sākuši attīstīties zolītes turnīri, tajos aktīvi piedalījušies arī dažādi «tumši» indivīdi, kuriem allaž pie galda bijuši miesassargi.
Cik prāta un veiksmes spēle?
Zolīte profesionālu spēlmaņu vidū viennozīmīgi tiek uzskatīta par prāta spēli. Kritērijs, kas piešķir tai prāta spēles statusu, ir paši zolīšu turnīri, kas norit visās lielākajās Latvijas pilsētās, respektīvi, tas, cik tu stabili spēlē, arī pierāda, vai tu spēlē ar prātu, vai arī tev vienkārši veicas.
Var, protams, būt gadījumi, kad atnāk kāds «jauniņais» un «novarē» turnīru, taču, ja viņš pēc tam nespēj turpināt tādā pašā garā cauru gadu, tad profesionālam zolētājam skaidrs, ka tas ir bijis tikai veiksmes lutināts spēlētājs. Pretstatā citu uzskatiem profesionāli zolētāji ir pārliecināti, ka zolīte ir prāta spēle, sak, pat pasaules eksčempions šahā Garijs Kasparovs ir atzinis, ka viens no apstākļiem, kas palīdz uzturēt formu, esot zolīte.
Zolētāju vidū ir izstrādāta sava zīmju un neverbālās sazināšanās sistēma (piemēram, ar pirkstu kustībām nododot kādam no dalībniekiem informāciju). Taču šādu sazināšanos nevajadzētu absolutizēt, izdarot secinājumu, ka zolītē ir atļauta krāpšanās. Lai arī starp Latvijas reģioniem ir vērojami dažādi zolīti reglamentējošie noteikumu veidi (Vidzemē, piemēram, noteikumi atsevišķās niansēs atšķiras no tiem, kādi ir Zemgalē), tomēr jebkurā vietā «likums» ir bargs pret tiem, kas zolītē mēģina krāpties: krāpnieks tiek vai nu izslēgts no turnīra, vai arī ar viņu vienkārši neviens vairs nespēlē. Cita lieta ir internetā pieejamā zolīte, kurā krāpšanos ir grūti novērst. Tur mehānisms ir šāds: divi kompanjoni apsēžas pie diviem blakus datoriem un spēlē tīklā pret trešo, līdz ar to tie divi var saskaņot savu rīcību, spēlējot pret trešo.
Runājot par zolīti, protams, nedrīkst piemirst šīs kāršu spēles finansiālo pusi, tas ir, ap kādām summām tad īsti lieta grozās. Jelgavā organizētajos amatieru (iesācējiem paredzētajos) un profesionāļu turnīros šī izteiksme svārstās no 20 līdz 50 santīmiem punktā. Turpretī Rīgā esot bijis zolītes turnīrs, kurā spēlējuši pa divi lati punktā – tas nozīmē, ka vienā piegājienā var iegūt vai zaudēt vairākus desmitus latu.
Agrāk zolītes turnīru kārtība bija skaidra. Latvijas mērogā tika organizēti divi vērienīgi turnīri: viens – pēc individuālā principa, otrs – pēc pilsētas piederības. Taču 2000. gadā ir noticis tikai individuālais turnīrs. Tomēr vēl joprojām uz zolētājiem skatās kā uz kādas pilsētas pārstāvjiem, citiem vārdiem, respektablākie zolētāji Latvijā nāk no Valmieras, Cēsīm, Liepājas, Rīgas un, visbeidzot, protams, no Jelgavas!
Par zolītes enerģētisko lādiņu runā daudz kas. Spilgts piemērs ir Jelgava, kur zolētāju aizrautīgumu apliecina jau par leģendāru kļuvis notikums, kad kādā toreizējā restorānā «Lielupe» notikušajā zolītes turnīrā zolētāji kā sākuši spēlēt svētdienas pēcpusdienā, tā beiguši trešdienas novakarē, visu to laiku guļot un ēdot turpat uz vietas.
