Zviedru fermeris Gunars Asenbrants iegādājās vēl sešas fermas, jo saprata, ka pastāvēt un attīstīties spēs tikai lielas un maksimāli efektīvas saimniecības.
Zviedru fermeris Gunars Asenbrants iegādājās vēl sešas fermas, jo saprata, ka pastāvēt un attīstīties spēs tikai lielas un maksimāli efektīvas saimniecības.
Barības vagoniņš – labākais strādnieks
Zviedru fermeris Gunars ir zemnieks jau trešajā paaudzē. Tagad viņam kopā ar brāli Lenartu pieder gandrīz 1000 hektāru zemes, moderna kūts 270 liellopiem (no tiem 100 slaucamas govis), strausu ferma ar 250 putniem, kā arī zirgu ferma. Tehnikas parks šāda mēroga saimniecībai pārsteidzoši neliels, bet Gunars uzskata, ka nav racionāli tērēt naudu traktoru un lauksaimniecības mašīnu iegādei, izdevīgāk ir kooperēties ar kaimiņiem. Lielu un racionālu saimniecību veidošanu veicināja Zviedrijas valdība, dodot iespēju fermeriem saņemt kredītus ar ļoti izdevīgiem noteikumiem. Eiropas Savienības (ES) un pašu valdības subsīdijas veido 20 procentu no saimniecības ienākumiem, naudas izteiksmē tie ir nepilni 19 tūkstoši latu.
Apvienojuši jauniegādātās saimniecības, brāļi Asenbranti uzbūvēja modernu kūti. Tā ir tik racionāla, ka lielo ganāmpulku apkopj viens cilvēks. Simts govju izslaukšana prasa divas stundas no rīta un divas – vakarā. Vidējais izslaukums –10 tūkstoši kilogramu no govs. Ražošana ir kvotēta, Gunars savā saimniecībā gadā drīkst izslaukt ne vairāk kā 9 tūkstošus tonnu piena. Tā pašizmaksa ir ap 16 santīmu litrā, pienotava maksā 19 santīmu par litru. Ar lopu barošanu nodarbojas, kā saimnieks smaidot saka, labākais strādnieks kūtī – datorizēts barības izdales vagons. Katru rītu pulksten četros vagoniņš pilnīgi patstāvīgi pa griestos iemontētu sliedi sāk savu braucienu pa kūti un izdala skābbarību, spēkbarību, mikroelementus, tieši tik, cik katrai govij pienākas. Savas aprūpējamās dators sazīmē pēc kakla siksnā iemontētā impulsa devēja. Pabarojis lopiņus, vagoniņš (pilnīgi patstāvīgi) aizbrauc ielādēt jaunu barības devu. Dienā tiek veikti seši reisi, bet naktī dators pieslēdz pie strāvas un uzlādē vagoniņa akumulatorus. Šāds strādnieks maksā gandrīz 16 tūkstošus latu. Toties ar visiem darbiem prāvajā saimniecībā, turklāt rāmi un bez steigas tiek galā četri vīri – Gunars, viņa brālis un divi brāļa dēli.
Brīvs un nebrīvs vienlaikus
Gunara abas meitas gan strādā pilsētā, iespējams, tāpēc intervijas sākumā viņš nedaudz pukojas par jaunatni, kas mūkot no zemniekošanas, jo darbs esot smags un ienākumi mazi…
«Kad man prasa, kas zemnieka dzīvē ir labākais, saku – tas, ka esmu brīvs. Kas sliktākais? Tas, ka neesmu brīvs, jo man visu laiku ir jāstrādā. Ja vakarā ar kundzi jāaiziet uz ciema zemnieku «pārtiju», govis to nesaprot un slaukšanas reizi neatliek, ha-ha!
Zviedrijā astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados strauji samazinājās mazo fermu skaits. Ekonomiskā situācija bija smaga, vajadzēja strādāt racionālāk, bet modernas tehnoloģijas un jaunas ēkas mazā saimniecībā nav iespējams atpelnīt. Vieni savas fermas pārdeva, otri izrentēja, trešie atstāja kā hobijsaimniecības, kur pastrādāt brīvdienās. Man ir labi kontakti ar igauņu zemniekiem, zinu, ka Baltijas valstīs baidās, ka Eiropas Savienība likvidēs mazās saimniecības. Bet tas notiks neatkarīgi no tā, vai jūs iestāsieties vai ne. Gan vietējā, gan starptautiskā tirgū konkurēt spēs tikai racionālas un efektīvas saimniecības. Vēl jums vajadzētu aktīvāk veidot zemnieku kooperatīvus. Mēs ar brāli esam līdzdalībnieki vairākos kooperatīvos – piena pārstrādes, gaļas pārstrādes, mežizstrādes, bankas (krājaizdevu sabiedrība) un konsultāciju dienestā, kas nodarbojas ar saimniecību grāmatvedību. Pateicoties kooperācijai, lielākās daļas piena, gaļas, graudu pārstrādes uzņēmumu īpašnieki ir fermeri, bet, ja tā nebūtu, lauciniekiem klātos grūti.»
Vairāk ir birokrātijas, darba un ienākumu
Kā saimniecības darbību iespaidojusi Zviedrijas pievienošanās ES?
«Ir grūti atbildēt, jo es nezinu, kā būtu, ja mēs nepievienotos. Eiropas kontekstā Zviedrija ir maza zeme, un nepievienojušies mēs paliktu izolēti. Tagad esam ieguvuši vairāk konkurentu, bet arī lielāku tirgu. Mūsu pārtikas produkti ir ļoti labi, tāpēc eksportējam vairāk. Piena ražošanas kvota manai saimniecībai palielinājusies, bet cena par pienu nedaudz samazinājusies. Toties ir nākušas klāt ES subsīdijas. Lai tās saņemtu, gan jāsaraksta briesmīga papīru kaudze, birokrātija ir liela. Tas gan nav labi, jo arī mūsu pašu lauksaimniecības sistēma ir stipri birokratizēta, un ziemā zemnieki to vien dara, kā raksta papīrus. Problēmas rada arī likumdošanas saskaņošana, tulkošana. Katru gadu mainās subsīdiju saņemšanas noteikumi, likumi, kas reglamentē mūsu darbību. Sešos gados, kopš esam ES, ļoti audzis birokrātiskais diktāts, un tā ir negatīvākā puse. Bet kopumā fermeri ir ieguvuši no tā, ka Zviedrija pievienojās ES.
Šoruden atkal biju ciemos pie Igaunijas zemniekiem, un vakarā pirtī mums izvērtās liela diskusija. Cik noprotu, Baltijā laucinieki nav ieinteresēti iestāties ES, to vairāk grib pilsētnieki. Tiešām, jūsu fermeri pašlaik ir sliktākā situācijā un viņiem grūti konkurēt ar eiropiešiem. Bet pārmaiņas uz labu notiek ātri, zemnieki jau tagad ražo labus pārtikas produktus, un, paaugstinot pārstrādes uzņēmumu darba kvalitāti, varēsiet eksportēt savus produktus uz Eiropu. Zviedrijā pirms iestāšanās ES bija lielas diskusijas, jo lauksaimniecības produktu pašizmaksa pie mums bija par 10 līdz 12 procentiem augstāka nekā ES valstīs. Baidījāmies, ka lētāka pārtika no citām zemēm izkonkurēs mūsējo, tāpēc ļoti daudz strādājām, lai padarītu ražošanu racionālāku un lētāku. Ja baltieši pievienosies ES, būs ļoti smagi jāstrādā, lai izveidotu lielas, efektīvas un konkurētspējīgas fermas. Bet, ja jūs nepievienosieties, arī būs smagi jāstrādā, turklāt bez ES finansiālā atbalsta.»
Netradicionālā, bet izdevīgā saimniekošana
Lai tiktu pie lielākas naudas, saimnieks izdomājis audzēt strausus.
«Man pieredze vēl ir maza, jo strausus audzēju nepilnus trīs gadus. Putnu gaļa kļūst aizvien pieprasītāka, jo «trako govju» slimības uzliesmojumi liek cilvēkiem atturēties no liellopu gaļas. Zviedrijā jau 300 fermās audzē strausus. Putnus var nobarot gada laikā, lielākais tēviņš manā kūtī sver 170 kilogramu. Strausi ēd zāles maisījumu, graudus, uzturas viegla tipa kūtī, tiem patīk svaigs gaiss, gaisma un teritorija skriešanai. Putniem, kas spēj attīstīt ātrumu 70 kilometru stundā, vajag diezgan lielus aplokus. Vasarā viena mātīte izdēj kādas 55 olas, tās vedam uz inkubatoru. Gaļa ir liesa, tikai divi procenti tauku. Visu pārdodam tepat Zviedrijā. Pagaidām vēl nevaru precīzi pateikt, cik ienesīgs ir šis bizness, bet nodarboties ar strausiem ir interesanti un, šķiet, būs arī izdevīgi.
Tagad daudzi meklē netradicionālus saimniekošanas veidus. Viesodamies Igaunijā, daudz stāstīju par lauku tūrismu. Zviedrijā mazām saimniecībām tas ir ļoti izdevīgs bizness. Mums ir lieli meži, ūdeņi, klusums. Klienti galvenokārt ir vācieši. Viņu zeme ir ļoti apdzīvota, industriāla, un viņi meklē mieru, klusumu, iespēju pasēdēt pie ezera, pamakšķerēt vai vienkārši pastaigāties pa mežu. Manuprāt, Baltijas valstīs arī ir labas iespējas lauku tūrismam.»
