Jolantas aizraušanās brīvajā laikā ir iepriecinājusi daudzus: viņas oriģinālie un izsmalcinātie adījumi bijuši gan skaista dāvana tuviniekiem, gan arī papildu ienākumu avots pašai rokdarbniecei.
Jolantas aizraušanās brīvajā laikā ir iepriecinājusi daudzus: viņas oriģinālie un izsmalcinātie adījumi bijuši gan skaista dāvana tuviniekiem, gan arī papildu ienākumu avots pašai rokdarbniecei.
«Adīšanā man patīk rezultāts,» saka Miezītes bibliotēkas vadītāja Jolanta Treigute, par pašsaprotamu uzskatīdama tādu darba gala iznākumu, kas ir citur neredzēts un tāds vienīgais.
Adīšanas prasmi Jolanta apguvusi jau bērnībā no vecmāmiņas. Skatīdamās, kā viņa strādā, mazmeita sākumā mācījās «ar acīm», kas pretēji tautas pasakā lasītajam nebeidzās vis ar čiku, bet gan radīja nopietnu interesi par senseno apģērba darināšanas mākslu. Tāpat kā visiem bērniem, arī Jolantai vecmāmiņa mēdza kaut ko uzadīt, taču meitenei licies, ka viņa gribētu citādi, labāk. «Ar laiku man arī izdevās labāk,» vērtē Jolanta. Interesanti, ka mamma adīt iemācījusies vēlāk nekā meita, savureiz pukodamās par viņas ieradumu adīt, skatoties televizoru. Bet kā tu tāpat skatīsies, vajag, lai rokas kustas!
Jolanta nemaz nevar pateikt, cik pavisam džemperu, jaciņu, bērnu kostīmiņu, kleitu ir darinājusi. Bibliotēkā, kas, starp citu, ir Jolantas vienīgā darbavieta, vienmēr tikuši pasūtīti žurnāli ar adījumu paraugiem. «Visiem vajadzēja kaut ko īpašu,» atceras čaklā adītāja. Tas saskanēja ar pašas rokdarbnieces vēlmi darināt kaut ko neparastu, krāsainu. Tāpēc arī viņas adījumiem raksturīgi ornamenti, ziedu motīvi, dažkārt mežģīņraksts, bet bērniem – lācīši, zaķīši, brieži…
«Ja riskēju, tad tikai sev domātā apģērbā,» Jolanta atceras piegulošās bikses. Pati sev viņa adījusi visu, izņemot mēteli. Viendien gan bija pavisam rets gadījums – Jolanta bija tērpusies mammas adītā kostīmā. Taču arī tas bija viņas mīļākajā krāsā – rozīgi violetajā. Adot pasūtītājiem, tiek izmantotas dažādas krāsas, kuru veiksmīgu salikumu garantē pieredze un intuīcija. Nāk prātā bibliotēkas bijušās direktores Irēnas Auziņas teiktais, ka Jolanta protot salikt tādas krāsas, kas it kā galīgi «neiet», bet adījumā kopā izskatās jauki.
Daudzus gadus vaļasprieks deva arī papildinājumu pie algas. Tagad pieprasījums samazinājies, jo «humpalās» jau vieglāk nopirkt, un roku darbs vienmēr ir bijis dārgāks. Taču adīts tiek vēl aizvien: te pašai kaut kas, te dāvana, kas pagaidām ir noslēpums. Idejām, tāpat kā agrāk, tiek izmantoti žurnāli «Verena», «Sabrina», «Sandra».
«Tagad dzīves stils mainījies,» saka Jolanta, domādama lēti nopērkama apģērba popularitāti. Taču dzīves stila maiņa ir nepārtraukta, un daudziem tā atkal liek iekārot oriģinālas lietas, kurās nav tērpies katrs otrais.
