Tagad nu ir piepildījums. Iegūta atzinība, nāk skaņdarbu pasūtījumi, ka nespēj vien visus izpildīt, 50 gadu jubilejai veltītā autorkoncertā «Māmuļas» Zelta zālē sēž Latvijas mūzikas aprindu prominences.
Tagad nu ir piepildījums. Iegūta atzinība, nāk skaņdarbu pasūtījumi, ka nespēj vien visus izpildīt, 50 gadu jubilejai veltītā autorkoncertā «Māmuļas» Zelta zālē sēž Latvijas mūzikas aprindu prominences. Tēva pēdās un vēl tālāk aizgājis dēls, meitai drīz pavērsies tekstilmākslinieces ceļš. Ir mīloša sieva, muzikoloģes Ingrīdas Zemzares vārdiem izsakoties, «kundze Lūcija, kas atbalstījusi visos viņa dzīves līkločos». Ko vairāk vēlēties? Mūzika ir visa Alvila dzīve, tā ir gan sūtība, gan darbs, gan vaļasprieks.
I.Zemzare par savu bijušo studentu vēl saka, ka viņš konsekventi gājis savas izvēles ceļu. Tēvs dziedājis korī pirmo tenoru, sapratis dēla muzikālās tieksmes, ilggadējā «Madaras» vadītāja, diriģente Ārija Melgaile virzījusi Alvilu uz mūzikas skolu, tur klarnetes spēli viņš mācījies pie izcilā pedagoga Jūlija Grūtupa. I.Zemzare: «Rets ir tas students, kas pasaka, ka no pirmās dienas patikusi harmonija.» Šī patika un pietāte pret mūzikas teoriju radusies, pateicoties Gunāra Jaunslavieša harmonijas stundām Jelgavā. Latvijas mūzikas augstskola absolvēta divkārt. Pirmajās studijās iegūta izpildītājmākslinieka kvalifikācija, otrajās apgūta kompozīcija profesora Romualda Kalsona klasē.
Bet kur tad «dzīves līkloči»? Šķiet, ka tie Alvilam sākušies, pirms viņš vēl nolēmis pievērsties ģimenes dzīvei. Jelgavas Mūzikas vidusskolas mācību beigu posmā Alvils azartiski centies pilnveidot savu klarnetes spēli. Praktizēšanās nolūkos, kā stāsta I.Zemzare, esot izmantota pat ieslēgšanās tualetē. Bet toreizējais skolas direktors Tareila tomēr uzskatījis, ka jaunajam censonim nav pietiekamas sabiedriskās aktivitātes un rekomendāciju, lai iestātos konservatorijā, neparakstījis. Un tā – gadi padomju armijā, pēc tam Alvila klarnete un saksofons skanējuši ballītēs, Jāņa Romanovska vadītajā Jelgavas bigbendā «Gamma», ar ko «Liepājas dzintarā» pat labākā saksofonista balva iegūta. Bijuši arī klejojumi pa Krieviju kopā ar turienes džezmeņiem. Un tad bohēmiskais dzīvesveids novedis pie apsīkuma. Radusies nodarbošanās pavisam citā, no mūzikas tālā nozarē.
Iespējams, ka tā bija Lūcija, kas Alvilam palīdzēja pateikt «Pietiek!», iespējams, ka tieši viņa atmodināja mūziķi. Alvils pats man stāstīja par satikšanos ar bijušo jelgavnieku, izcilo klarnetistu, konservatorijas pasniedzēju Ģirtu Pāži. Viņš jautājis: «Cik ilgi tad tu klarneti tā īsti rokā neesi ņēmis?» Atbilde bijusi – gadus septiņus. Ģirts nošausminājies. Bet Alvilā jau apņemšanās nobriedusi un viņš nešaubīgi atsācis «konsekvento savas izvēles ceļu». Pilnīgi pateiktas ardievas glāzītei. Varbūt šis sava veida askētiskums satuvinājis ar Raimondu Paulu. Vēl studiju gados Maestro aicinājis Alvilu nospēlēt saksofona partiju savas mūzikas ierakstos, ar viņa palīdzību Altmaņu ģimenei laimējies tikt pie normāla dzīvokļa Jelgavā. Savulaik iemīto vieglās mūzikas taciņu Alvils tā uzreiz nemaz nepameta. Jau būdams «nopietns» mūziķis, viņš vēl visai bieži uzspēlēja savulaik populārajā Jelgavas diksilendā.
Sava autorkoncerta programmiņā Alvils Altmanis tā kautrīgi ierakstījis: «Ir pagājuši desmit gadi, kopš es vispār nopietni komponēju.» Man ir pierādījumi, ka jau 1988. gada pavasarī viņš uzrakstīja mūziku Zaļenieku amatierteātra izrādei «Kāda… nakts…» Es nebūt to neuzskatu par nenopietnu komponēšanu. Jaunais komponists bija ļoti rūpīgi iedziļinājies skarbā karalaika mīlestības norisēs un pats smalkjūtīgi savu sacerēto mūziku arī izpildīja. Viņš piedalījās arī vairākās izbraukuma izrādēs.
Par šīm sāpīgi liriskajām izjūtām atcerējos, klausoties jubilejas koncertu Zelta zālē. Protams, ka šoreiz tā bija cita, daudz bagātāka, sarežģītāka, pat artistiskāka mūzika. «Šoreiz manas mūzikas izpildījums ir nodots to mūziķu rokās, kuriem uzticos, cerot, ka tas nesīs gandarījumu mums visiem.» Autoram taisnība. Mēs saņēmām bagātu gandarījumu gan par lielisko mūziku, gan par tās izpildījumu. Tās bija iejūtības paraugstundas. Pret mūziku, pret partneri, pret instrumentu. Taču senās noskaņas izjūta neatstāja. Smeldze ieskanējās Ilonas Meijas flautas un Alvila dēla Edmunda klarnetes savstarpējā sapratnē, atbalsojās klarnešu kvartetā un Antras Bigačas vokalīzēs, kā tāls sauciens aicināja Jura Knābes mežraga balsī. Zāle saprata, jūtīgi uzņēma un savā noskaņā pateicās.
Jelgavnieku Zelta zālē bija daudz. Daudz bija arī ziedu un pateicības vārdu. Kad pasniedzu apsveikumu no Jelgavas Latviešu biedrības, Alvils tā kā negaidīti apmulsa. «Uz gaidāmo sadarbību!» Atbildēja smaidot: «Jā, jā, kāpēc gan ne.» Zemgales tālais sauciens dzirdējis atbalsi. Aprīlī tā tālāk skanēs Ozolniekos, rudens pusē – Jelgavas Zinātniskās bibliotēkas Krišjāņa Barona zālē. Gandarījums turpināsies.
Komponists Alvils Altmanis
Dzimis 1950. gada 1. jūlijā Zemgalē, Sidrabenes pagastā.
Beidzis Jelgavas Mūzikas vidusskolas speciālo klarnetes klasi (pedagogs Jūlijs Grūtups).
Beidzis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas speciālo klarnetes klasi un profesora Romualda Kalsona kompozīcijas klasi.
Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mākslinieks. Latvijas Komponistu savienības biedrs. Pasniedzējs Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskolas Mūzikas fakultātē un Ulbrokas Mūzikas skolā.
(No 11. februāra autorkoncerta programmas)
