Latvijas likumdošana šo vīru ieskaitījusi tajā kategorijā, ko kāds pazīstams zinātnieks ar traģisku ironiju nodēvēja par «atšaujamiem profesoriem».
Latvijas likumdošana šo vīru ieskaitījusi tajā kategorijā, ko kāds pazīstams zinātnieks ar traģisku ironiju nodēvēja par «atšaujamiem profesoriem». Tas nozīmē, ka, sasniedzot zināmu gadu skaitu, profesoriem gan tiek saglabātas tiesības turpināt strādāt arī pensionāru vecumā, taču – bez atalgojuma: viņiem tiek nodrošināta vieta darbam, nesaglabājot darba vietu. Arī Ansim Zīvertam ir galds un krēsls LLU Lauku inženieru fakultātē, un, lai gan viņš pats turpina mācīt studentus un maģistrantus strādāt zinātnisko darbu, viņš to dara pilnīgi bez atlīdzības. Personāldaļā viņa lietas vairs nav.
Tieši pirms 65 gadiem Balvos kultūrtehniķa Anša Zīverta ģimenē piedzima dēls, ko par godu mazuļa tēvam, vectēvam un vecvectēvam arī nosauca par Ansi. Jau ceturtajā paaudzē. Mičiganā (ASV) izdotajā latviešu biogrāfiskajā vārdnīcā «Es viņu pazīstu» tagadējā profesora tēvs aprakstīts kā Zemkopības ministrijas meliorācijas darbu rajona pārzinis, kas šo amatu pildīja jau kopš 1929. gada. Arī nākamais profesors, arodu izraugoties, gāja tēva ceļu, Rīgas Lauksaimniecības tehnikumā apgūdams zemes ierīcības tehniķa, bet vēlāk Latvijas Lauksaimniecības akadēmijā iegūdams inženiera hidrotehniķa diplomu.
A.Zīverta pētnieciskā darbība atspoguļota vismaz 125 viņa zinātniskajās publikācijās, monogrāfijās, mācību metodiskajos darbos, starptautiski citējamos izdevumos un starptautisku konferenču materiālos. Tajos fiksēti viņa atklājumi un atziņas tādos pētniecības virzienos kā augsnes hidrofizikālo īpašību un ūdens režīma novērtēšanas metodes, nosusināšanas sistēmu aprēķini un ekoloģiskais pamatojums, hidroloģisko aplēses lielumu noteikšanas metodes, nestacionāras ūdens plūsmas aprēķini upju gultnēs un palienēs, hidroloģisko procesu matemātiskā modelēšana u.c. Ansis Zīverts ilgus gadus ieņēmis vadošus amatus, sagatavojis daudzus inženierus. Kopš 1992. gada viņš ir Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas loceklis, 1998. gadā Latvijas Lauksaimniecības universitātē ievēlēts par Valsts profesoru Inženierzinātņu nozares Ūdenssaimniecības apakšnozarēs, bet kopš 1998. gada novembra ievēlēts par Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekli.
Lai gan šis nepilnais uzskaitījums nezinātājam šķiet visai sarežģīts, kopš studiju gadiem zinātnieka pētniecības objekts vienmēr bijusi daba un cilvēka ietekme uz to. Turpat vai pusgadsimtu A.Zīverts bijis liecinieks Lielupes ūdeņu niķiem un kaprīzēm. Viņa rūpju bērns ir Lubānas ezera ūdenssaimniecības sarežģītās problēmas.
Mūsu saruna iesākās par tagad kā sēnes augošajām mazajām spēkstacijām uz nelielajām upītēm. Profesors teic, ka no ūdens resursu viedokļa Zemgale nav pateicīga saimnieciskai darbībai: līdzenumā upes plūst lēni, turklāt nevienmērīgi laikā, jo daudzas upītes un strauti vasarās gandrīz vai izžūst. Piemēram, atceras profesors, 1964., 1969., 1975. un 1976.gadā praktiski visas Lielupes baseina mazās pietekas izžuva pilnībā. Tomēr jau sen cilvēki centušies uzpludināt mākslīgus dīķus, lai uzkrātu ūdens rezerves dzirnavu darbināšanai. Tagad graudu malšana atkāpusies elektroenerģijas ražošanas priekšā: pavisam Latvijā jau esot ap 70 mazo hidroelektrostaciju. A.Zīverts ieskata, ka ekonomiska jēga valsts mērogā ir niecīga, jo saražo tikai 0,33 procentus no kopējās elektoenerģijas patēriņa. Tomēr mazo HES būve attaisnojama kaut vai divu iemeslu dēļ: kaut mazliet tiek sakopta apkārtne un attīstīta ražošana, bet enerģijas ieguve ir videi nekaitīga. Visizdevīgāk ūdens enerģiju var izmantot Latgalē, kur daudz lielo ezeru.
Kādreiz tik attīstīta nozare kā meliorācija Latvijā tagad atstāta pabērna lomā, jo trūkst naudas, mazāk paliek labu, izglītotu speciālistu. Tomēr A.Zīverts ir pārliecināts, ka hidrotehnikai Latvijā ir ļoti svarīga nozīme, jo tieši hidrotehniķi ir tie, no kuriem atkarīga ūdensapgāde, kanalizācija, ostas, krastmalu stiprinājumi… Šai nozarei mūsu valstī ir vairāk nekā 100 gadu tradīcijas. Jau 19. gadsimta beigās tika radītas tādas mūsdienās tik pazīstamas hidrotehniskās būves Rīgā kā Katrīndambis, Ganību dambis, AB un CD dambji, ar kuru palīdzību tika cilvēkam vēlami ievirzīta Daugavas gultne.
Diemžēl pēdējos gados par lielākām autoritātēm tiek uzskatīti no Rietumiem uzaicinātie speciālisti, lai gan viņi nebūt nepārzina vietējos apstākļus, bet vadās lielākoties no savās valstīs aprobētiem standartiem. Bet nav prātīgi salīdzināt, piemēram, Norvēģijas un Latvijas upju īpašības: Skandināvijas upes straujākas, dinamiskākas, uz tām celtajām hidrotehniskajām būvēm piemērojami pavisam citādi drošības kritēriji nekā, sacīsim, Daugavai, kurā ledus no Valdaja augstienes līdz Rīgai nonāk tikai pēc dienām desmit. Tāpēc Latvijai vajadzīgi savi, ne tikai «importēti» speciālisti un eksperti, kas, piemēram, pamācīja Ķeguma HES rekonstruētājus (vadoties no Norvēģijas standartiem!), nosakot praktiski divreiz lielākus normatīvus avārijas caurplūdumu nodrošināšanai, vienlaikus, protams, ļoti sadārdzinot būvdarbu izmaksas. Starp citu, Pasaules Banka, kas piešķīra naudu Ķegumam, tomēr atzina Latvijas speciālistu slēdzienu.
To pašu var sacīt arī par sakarīgajām nozarēm – tādām kā ornitoloģija, ihtioloģija: cilvēkiem, pārveidojot dabu, ir ļoti svarīgi pārzināt vietējos apstākļus, tikai tādā gadījumā dabai netiks nodarīts pāri.
Profesors Ansis Zīverts, 1959. gadā absolvējis tagadējās Latvijas Lauksaimniecības universitātes Hidromelorācijas fakultāti, ar Jelgavu un Lielupi bijis saistīts visu mūžu. Viņa pirmais praktiskais darbs bija līdzdalība Lielupes ūdenssaimniecības shēmas sastādīšanā. Tajos gados šķietami rāmā Lielupe regulāri un pamatīgi izskaloja krastus līkumā starp Majoriem un Dubultiem. Ja beidzamajā laikā upe zemgaliešiem vairs lielus, nopietnus draudus nav sagādājusi, zināmā mērā tas ir arī Anša Zīverta darba un pētījumu rezultāts. Bet viņš pats vēl labi atceras 1951., 1955., 1956. un 1958. gada plūdus. Tad ūdens klāja visu stacijas parka teritoriju, bet upes labajā krastā, daudziem jelgavniekiem tik zināmajā 6. veikalā, ūdens bija pat virs letes. Profesors atceras, ka melioratori, kam padomju gados tika piešķirti lieli finansu līdzekļi, daudz paguva izdarīt, lai no palu ūdeņiem pasargātu Lielupei piegulošās lauksaimniecībā izmantojamās zemes. Bija paredzēts veikt pretplūdu hidrotehniskos pasākumus arī Jelgavas pilsētas aizsardzībai, taču šī iecere tā arī palika neīstenota, jo birokrātijas un idiotisma nav trūcis nevienos laikos: lauki ap Jelgavu iekļāvās dāsni finansētos meliorācijas projektos, bet pilsētas vajadzībām nauda tā arī neatradās. Kā jau minēts, kopš piecdesmito gadu beigām tik lielu plūdu posts pilsētu nav piemeklējis.
Tomēr Anša Zīverta mūžā bijis ne tikai darbs. Precīzāk – ne tikai hidrotehniķa darbs, jo otra viņa lielā aizraušanās kopš jaunības bijusi sports – daiļslidošana. Skan nedaudz neparasti, bet cienījamais profesors burtiski uzdzirkstī, kad atceras aktīvā sporta gaitas un arī tām sekojošo tiesneša darbu daudzu gadu garumā. Viņu daiļslidošanai pievērsis tēvabrālis Jānis Zīverts, kas savulaik tika ierakstījis izcilu lappusi Latvijas sporta dzīvē: viņš 1946. gadā tika izcīnījis 4. vietu bijušās PSRS mēroga sacensībās. Lielvalsts daiļslidotāji, kas tad tika trenēti pēc tolaik valdošās Paņina metodes, bija jau sacerējušies startiem Eiropā un pasaulē, un viņiem bija nozīmīgi piesaistīt tādus meistarus kā J.Zīverts, kas bija mācījies daiļslidošanu pēc pasaulē atzītās Vīnes skolas. Arī profesors A.Zīverts atstāja redzamas pēdas daiļslidošanas vēsturē, tiesa, vairāk gan kā šā sporta veida tiesnesis. Viņš atceras dažādus gadījumus un kuriozus – dažus ar smaidu, citus ar sirsnību. Piemēram, kā 1986. gadā pirms izšķiroša starta viņa viesnīcas numurā ienāca daiļslidotāji Liničuka un Karponosovs ar savu treneri, kura asarām acīs allaž taisnīgajam tiesnesim skaidroja, ka šim pārim ir liela nākotne. Savukārt citreiz Ufā A.Zīverts panāca, ka, nedaudz «pavelkot augšup», viņš faktiski deva «zaļo gaismu» kādai daiļslidotājai, kas vēlāk kļuva par divkārtēju pasaules čempioni. Tiesnesis prata saskatīt sportistu patiesās spējas, vienlaikus nepakļaujoties tā laika praksei «tiesāt, kā vajag».
Līdz mūsdienām profesors saglabājis ne vien jauneklīgu mundrumu un optimismu, bet arī pedagogam tik svarīgo prasmi, neuztiepjot savu viedokli, veicināt studentu un maģistrantu domāšanu un patstāvību. Ko vēl var īsumā pateikt par tik piesātinātu cilvēka mūžu? Laikam to, ka viņš allaž augstu vērtējis gan cilvēku attiecību plašumu, gan arī pedantisku precizitāti darbā, kur pat ciparam aiz komata ir milzīga nozīme gan naudas izteiksmē, gan attiecībā pret dabu: vērienīgā projektā pieļauta niecīga kļūda var izvērsties neizmērojamā postā.
Ko Ansis Zīverts savam darba mūžam var likt atsvarā? Dažādus «nopelniem bagātus» goda nosaukumus un metāla ripiņu – Zemkopības ministrijas medaļu «Par centību»? Par vieglu svērts. Tāpēc gandarījumam jāpievieno daudzu kādreizējo studentu, inženieru, kolēģu atzinība un pateicība.
