Mežotnes pils ir lielākais pagasta dārgums, kas tagad pieder akciju sabiedrībai «Valsts nekustamā īpašuma aģentūra», bet to apsaimnieko SIA «Mežotnes pils», pastāvīgi nodarbinot ap 25 cilvēkiem.
Mežotnes pils ir lielākais pagasta dārgums, kas tagad pieder akciju sabiedrībai «Valsts nekustamā īpašuma aģentūra», bet to apsaimnieko SIA «Mežotnes pils», pastāvīgi nodarbinot ap 25 cilvēkiem.
Pirmsākumi 17. gadsimtā
Vairāk nekā pirms gadu tūkstoša Mežotne bijusi seno zemgaļu nometinājuma vieta, bet muižas vēstures pirmsākumi meklējami Hercoga Jēkaba laikā – 17. gadsimta vidū. Vēlāk, 1795. gadā, Krievijas ķeizariene Katrīna II Mežotnes muižu nodeva mūža lietošanā savu mazbērnu audzinātājai Šarlotei fon Līvenai, kas lika uzcelt jaunu pils ēku. Tā tika būvēta, izmantojot Džakomo Kvarengi projektu, ar klasicisma stilā veidotu interjeru un izcēlās ar tam laikam neredzētu modernismu. Būvniecība tika pabeigta 1802. gadā. Līvenu dzimta pilī dzīvoja līdz 1920. gadam, kad agrārās reformas laikā zaudēja savus īpašumus. Līdz Otrajam pasaules karam pilī atradās lauksaimniecības skola, vēlāk Mežotnes Selekcijas un izmēģinājumu stacija. Bet 1996. gadā tā tika nodota Valsts nekustamā īpašuma aģentūrai. Bijušas iedzīvotāju diskusijas – cits uzskatījis, ka nu pils vairs nepieder tautai, tā zudusi, bet gudrākie sapratuši, ka pašvaldība nekad nevarētu ieguldīt grandiozus līdzekļus ēkas uzturēšanā un labiekārtošanā.
Stereotipi jālauž
Patlaban pili apsaimnieko firma, kuras galvenais mērķis ir lauzt ikdienā pieņemtos stereotipus. SIA «Mežotnes pils» direktore Dzintra Līce stāsta: «Mūsu pils ir atvēta ikvienam – nav svarīgi, vai tas ir skolēns, pensionārs, ārzemnieks, uzņēmējs un tā tālāk. Diemžēl cilvēki pie tā vēl nav pieraduši – nereti redzam, ka ļaudis atbrauc uz pili, staigā pa parku, bet baidās ienākt. Viņi spriež apmēram tā – ko nu mēs, tam noteikti vajag krietnu naudas summiņu, diezin vai tur visus tā laiž iekšā… Tāpēc mēs jau pagājušajā gadā izlikām izkārtni, kas vēstīja, ka pils ir atvērta. Katram apmeklētājam varam piedāvāt savu programmu – skolēni brauc nelielās ekskursijās, citas tūristu grupas vēlas tajā arī nakšņot, kāzu viesi var rīkot svinības, bet uzņēmēji – seminārus, konferences vai citas sanākšanas. Iespēju ir ļoti daudz, un katram mēs atrodam piemērotāko. Pagājušā gada laikā pili apmeklējuši astoņi tūkstoši cilvēku – tas nav maz, bet mēs kā apsaimniekotāji varētu vēlēties vēl vairāk. Tāpēc jādomā, ko uzlabot un kā piesaistīt vēl vairāk ļaužu.»
Vēsture savijas ar mūsdienām
Pēc divām nedēļām pils daļēji tiks slēgta apmeklētājiem, jo līdz vasaras beigām paredzēta vērienīga rekonstrukcija, kam līdzekļus dod Nekustamā īpašuma aģentūra. Dzintra Līce pārliecināta, ka nevar sēdēt un priecāties tikai par to, kas ir, – jāskatās nākotnē: «Aģentūra mūs nesponsorē, bet gan apdomīgi iegulda līdzekļus, ko grib vēlāk atgūt. Visu pielāgosim tam, lai šī vieta varētu kļūt par augsta līmeņa konferenču centru, – jāsavieno viss senatnīgais ar mūsdienu uzņēmēju prasībām. Vajadzīgs labs tehniskais nodrošinājums, stabila drošības sistēma, moderns aprīkojums, plašāka viesnīca. Tas nenozīmē, ka orientēsimies uz augsta ranga viesiem – mīļi gaidīts būs ikviens tūrists. Esam izvirzījuši mērķi, ko vēlamies īstenot. Strādājam tā, lai ikviens apmeklētājs pilī justos kā kungs. Skaļi skan, bet tas nav nereāli – visiem šeit ir jāatrod tas, ko viņi vēlas.»
Staļļi, tilts un ferma
Vasarās pils pagalmā ganās četras aitiņas, grauž parka zālīti un priecē apmeklētājus: «Tas ir fantastiski – atbrauc tūristi, klausās gida stāstījumā, bet acis šaudās uz aitiņu pusi. Viņiem gribas redzēt saikni ar dabu. Vērojot to, radās doma, kāpēc to nepaplašināt. Pagastā ļoti aktīvi darbojas SIA «Lielmežotne», ar kuru esam panākuši vienošanos, ka viņi līdzās saviem lopiņu staļļiem ierīkos nelielu mājdzīvnieku fermu. Tajā varēs apskatīt kazlēnus, pīlēnus, cūciņas, tītarus, zosis, šķirnes trušus. Uzskatu, ka pils varētu būt pamats, kas apaug ar dažādām citām labām lietām. Ja jau pagasts ir izvēlējies attīstīties arī uz tūrisma bāzes, tad kāpēc mēs nevarētu piesaistīt citas firmas, kas sniegtu interesantus pakalpojumus.» Nākamais projekts – plānota gājēju tiltiņa celtniecība pār Lielupi: «Atbraucējam ir jāredz pēc iespējas vairāk. Tilts ļautu pastaigājoties apmeklēt aiz upes esošo Rundāles pili – mūs šķir trīs kilometri, bet tagad, apkārt braucot, jārēķinās ar 20 kilometriem. Mūsu komplekss nesastāv tikai no vienas ēkas – jāatjauno arī pārējās. Staļļi jau ir izremontēti, un ceram, ka drīz varēsim piedāvāt zirgu izjādes, bet citā – ierīkot amatniecības darbnīcu, kur cilvēki paši varētu iesaistīties dažādos darbos. Ļaudīm vajadzīgas nodarbes, nepietiek tikai ar ekskursiju gida pavadībā.»
No teorijas pie prakses
Pērn pilī notika lielas pārmaiņas – mainījās vadība, tika izsludināts konkurss uz direktora amatu. Pieteicās necerēti daudz pretendentu, bet pēc ilgām pārdomām priekšroka dota rīdziniecei Dzintrai Līcei. Viņa uzskata: ja jau Vaira Vīķe-Freiberga no Kanādas varēja kļūt par prezidenti, tad kāpēc gan rīdziniece nevar spriest par pils attīstību kādā pagastā: «Mans skatījums varbūt ir plašāks – ne tik piezemēts kā vietējiem ļaudīm. Gribas visu paveikt līmenī.»
Kopā ar Dzintru pilī strādā viņas vietniece ēdināšanas jautājumos Linda Medne. Linda ir jelgavniece un joprojām LLU Pārtikas tehnoloģijas fakultātē māca viesnīcu un ēdināšanas uzņēmumu vadību. Viņa pārliecināta, ka, ilgi strādājot teorētiski, var notrulināties: «Ir vajadzīgas praktiskas nodarbības, un šeit es tās gūstu – labi ir man un studentiem. Mežotne nemaz nav tik tālu no Jelgavas. Mūsu rajonā nevarētu atrast tik augsta līmeņa firmu, kur strādāt, – nāktos meklēt Rīgā un attāluma ziņā nekas nemainītos. Mežotne ir lauki, un ļaudis ir ļoti atvērti, labestīgi, bet jāatzīst, ka, tāpat kā citviet provincē, lieliski darbojas «klusā telefona» princips. Tāpēc svarīgi apdomāt katru vārdu, ko vēlies pateikt. Šeit nav daudz darbavietu. Iespēja strādāt pilī tiek uzskatīta par prestižu – darbinieki mainās reti, un katrs vietējais ieliek savos pienākumos visu sirdi.»
