Jo tuvāk 11. marts, jo vairāk tiek uzkurinātas kaislības pašvaldību vēlēšanu sakarā.
Jo tuvāk 11. marts, jo vairāk tiek uzkurinātas kaislības pašvaldību vēlēšanu sakarā.
Pilsētās partijas «plosās» uz nebēdu, var tikai noskurināties, aptuveni lēšot reklāmai šķiesto naudu. Vietas pilsētu pašvaldību krēslos ir partijām gards kumoss, tāpēc katra nu ceļ savu asti, cik augstu iespējams, tā, ka pat šķiet, tas ir vienīgais muskulis, ar ko dižoties vēlētāju priekšā.
Krietni citādi gatavošanās vēlēšanām notiek pagastos. Tur jau pati vēlēšanu kārtība balstīta uz citiem principiem. Izveidotas vēlētāju apvienības, un vēlētāji savu atbalstu izteiks šīm listēm. Ja sabiedrības pamatšūniņa ir ģimene, tad valsts pārvaldes pamats pie mums ir pagasts. Pagastu rocība nav ne tuvu tik liela kā pilsētās, ir tikai tik, cik budžetā ieplūst īpašuma nodokļa un ienākuma nodokļa veidā. Bezdarba un lauku ekonomikas vispārējās depresijas apstākļos šīs summas nevilina partijas. Darbs pagasta padomē patiesībā ir viena vienīga sīkstulīga knapināšanās un ielāpu kombinēšana neskaitāmiem «caurumiem». Tāpēc ir vismaz ciniski sacīt, ka pašvaldību vadītāji sīksti turas pie saviem krēsliem: viņus maz par ko var apskaust. Ja nu vienīgi par zināmu autonomiju, jo viņi lielākoties ir politiski neatkarīgi, tāpēc var strādāt lietišķāk un racionālāk nekā viņu kolēģi pilsētās un Saeimā, kas nemitīgi lavierē politisku kompromisu meklējumos.
Tomēr arī pagastos priekšvēlēšanu kampaņa jūtama. Īpaši tajos, kur ir iesniegti vairāki deputātu kandidātu saraksti.
Pavisam Jelgavas rajona pagastos 45 sarakstos reģistrēti 358 deputātu kandidāti. Visvairāk sarakstu (pieci) pieteikts Cenu pagastā, pa četriem reģistrēts Elejas, Ozolnieku un Vilces pagastos, pa trim deputātu «komandām» pieteikts Līvbērzes, Sesavas, Sidrabenes un Zaļenieku pagastos, pārējos – pa diviem sarakstiem.
Lauku apvidū nav populāri rožaini solījumi, ar tiem lētticīgos pievilināt grūti. Lai gan sabiedrībā valda liela apātija un daudzi atklāti paziņo, ka vēlēt neies, jo nekas tik un tā nemainīšoties, izšķiroša ir personību nozīme: pagastu teritorijas nav lielas, iedzīvotāji cits citu pazīst daudzus gadus. Tāpēc arī deputātu kandidātu listes pārlūko vērīgāk, vēlētāju apvienību programmās kārtīgi atsijājot tukšas frāzes no konkrētām ierosmēm.
Gluži bez frāzēm un deklaratīviem paziņojumiem neiztiek, jo praktiski jebkurā pagastā prioritāras ir izglītības un sociālās, veselības aprūpes un jaunu darba vietu radīšanas problēmas. Tās zināmas visiem, arī līdzekļu daudzveidība to risināšanai nav liela, tāpēc dažu vēlētāju apvienību programmas ir tik līdzīgas kā divas ūdens lāses. Patiesībā pietiktu izveidot vienu domubiedru grupu, kas spētu vadīt un attīstīt pagastu, taču likums paredz katrā pagastā veidot vismaz divas vēlētāju apvienības, tāpēc uzskatos un gatavībā rīkoties vienoti cilvēki sadalās, ieplūst citās apvienībās, lai galu galā pēc vēlēšanu procesa apvienotos un strādātu kopā. Tā tas ir, piemēram, Glūdā. Tādēļ arī abu apvienību – «Mēs – savam pagastam» un «Mūsu rūpes – cilvēka labklājībai» programmas ir tik līdzīgas.
Līvbērzē vēlētājiem tiek piedāvāti trīs saraksti – «Mēs – Līvbērzes pagastam», «Vide» un «Mūsu darbs labklājībai». Pietiekami atšķirīgi. Beidzamā saraksta deputātu kandidāti sola visai daudz un – samērā nekonkrēti: konsultēties ar sabiedrību pirms svarīgu lēmumu pieņemšanas, atbalstīt mazos un vidējos uzņēmumus, sadarboties ar Nodarbinātības valsts dienestu, piesaistīt investīcijas, sekmēt skolu materiāli tehnisko bāzi, racionāli izmantot pagasta budžetu… «Vide» atbilstoši nosaukumam par prioritārām izvirza vides tīrības problēmas, taču visumā 16 programmas punkti atgādina stagnācijas gadu sapulces protokola lemjošo daļu: «regulāri pētīt un prognozēt darba tirgu», «kopt tradīcijas», «attīstīt tūrismu», «atbalstīt», «veicināt», «attīstīt» un atkal – «regulāri kontrolēt». Toties saraksta «Mēs – Līvbērzes pagastam» deputāti apņemas veikt pavisam noteiktas lietas: uzbūvēt pirti, algot sporta darba metodiķi, skolās paplašināt datorklases un nodrošināt interneta pieslēgumu, pabeigt ierīkot sporta laukumu, iekārtot atpūtas vietas Bērzes, Svētes un Lielupes krastos, uzbūvēt ārstnieciskās fizkultūras zāli, uzlabot dzeramā ūdens kvalitāti. Precīzs darbu uzskaitījums, kam, jādomā, būs arī rezultāti, pretējā gadījumā no šā saraksta ievēlētajiem deputātiem varēs izteikt pavisam noteiktus pārmetumus, no kuriem nekonkrēto solījumu devēji ir gan lielākā mērā pasargāti, bet kuru piesardzība tomēr var ar to pašu tikt atalgota no vēlētāju puses.
Ozolniekos priekšvēlēšanu nedēļas rit tiešām saspringti. Tur pieteikti četri saraksti, vienu no tiem veido sociāldemokrāti. Kā jau klājas, viņu programmai ir politiska pieskaņa. No pārējo apvienību programmām ar lielāku lietišķumu izceļas «Ozolnieku pagasta saraksts», kas jau pirmajā punktā iestājas par izpildvaras atdalīšanu no lēmējvaras, bet turpmāk izvirza noteiktus uzdevumus iedzīvotāju drošībā, kultūrā, izglītībā, pagasta teritoriālajā un ekonomiskajā attīstībā, pakļaujoties laikmeta prasībām. Šī deputātu apvienība pauž apņēmību racionāli saimniekot, priekšplānā izvirzot iedzīvotāju intereses, turklāt piedāvājot tādus risinājumus, kas faktiski nemaksā gandrīz neko, taču panākot lielu efektu. Apvienības «Ozolnieku pagasts» un «Par Ozolniekiem» arī rūpīgi gatavojušas savas programmas, tā ka atliek cerēt, ka deklarētais nepaliks tikai uz papīra.
Sidrabenes pagastā tikai divi saraksti, to programmas visu citu pagastu deputātu kandidātu vidū atšķiras ar lakonismu: konkrētu problēmu konkrētas risināšanas ceļi. Problēmas abu sarakstu deputātu kandidāti saskata praktiski vienādas, taču apvienības «Sidrabene» kā pirmo savā programmā min apņēmību «mainīt esošās pagasta padomes darba stilu».
Arī citos pagastos deputātu kandidāti vairāk vai mazāk trāpīgi, plaši, daiļrunīgi vai lietišķi minējuši svarīgākos darba virzienus. Pārlasot «Ziņu» rīcībā esošās apvienību programmas, viena šķiet pārspējam citu, līdz rodas jautājums: kāpēc programmās minētais nav ticis īstenots jau līdz šim? Neoficiālās sarunās vairāki deputātu kandidāti paskaidro īsi: trūcis naudas. Bet vai turpmāk tās būs vairāk? Nebūs. Tāpēc patiešām ir slavējami, ka deputātu kandidātu tik daudz, jo tas liecina, ka pagastos tomēr ir enerģiski cilvēki, kas uzdrīkstas bilst savu vārdu, kas mudina pārējos pievienoties viņu ceļa redzējumam, kas gatavi uzņemties atbildību – būt pagastu attīstības ceļa rādītājiem un bruģētājiem. Vēlētāji ar savām balsīm noteiks, kuriem turpmāk uzticēties. Tam vajadzētu būt godīgi, jo pašlabuma tīkotājiem pagastu pašvaldību krēslos nav ko sēst: bruģieru darbs ir smags, neapskaužams. Apskaužama ir deputātu kandidātu gatavība to uzņemties. Jācer, ka viņu bruģētais ceļš vedīs kalnup, ka jaunu spēku pieplūdums pašvaldību asinsritē būs svētīgs.
