Tur, kur bija Amerika, paliks tikai vieta plika…
«Tur, kur bija Amerika,
Paliks tikai vieta plika,
Sievietes vairs nedzemdēs,
Bet gan raibas olas dēs, »
– sen, vēl «aukstā kara» laikā, skandēja puišeļi, īsti neapjēdzot, ka šīs žogmales folkloras rindas būtībā kariķēti pauž cilvēces satraukumu par nedrošo nākotni. Tolaik baidījās no atomkara. Un tolaik bija modē pakļaut dabu, mainīt upju gultnes, sadzīvē ienāca lielpaneļi un lielfermas. Planētu nevis saudzīgi skāra, bet dzelžainā tvērienā sakampa radības kronis – homo sapiens. Tad arī radās šķietami nebēdnīgie pantiņi, kas īstenībā nebija nekas jauns, jo tie tikai savādākā veidā atkārtoja bībelisko biedēšanu ar pasaules galu.
Mūsdienās reti vairs kuru izbrīna sasniegumi zinātnē. Rietumeiropas un ASV laboratorijās mikrobiologi un ģenētiķi rada pirmo mākslīgo vīrusu, ko paredzēts sintezēt tuvākajos piecos gados. Nesnauž ķīmiķi un fiziķi: Aojamas universitātē (Japānā) radīts magnija savienojums ar boru, kas izrādījies par pasaulē pašu efektīgāko supervadītāju, kas jau pietiekami tuvā nākotnē ļaus milzīgos attālumos pārvadīt enerģiju, radīt jaudīgus ģeneratorus, attīstīt transportu uz jaudīgiem magnētiskiem spilveniem un radīt jaunas tehnologijas. Citās laboratorijās top «pareizi» – čakli mikrobi, kas pārstrādās atkritumus un izdalīs ārstnieciskas vielas.
Viss jau it kā labi, ja nebūtu progresa medaļas otras puses: arvien vairāk aktualizējas iespēja vismaz kļūdīties, ja ne apzināti radīt globālu dzīvību iznīcinošu ieroci.
Beidzamajās dienās daudziem nākotne rādās drūmos toņos sakarā ar tā dēvētās govju trakumsērgas izplatību. Sūkļveida encefalopātija masveidā konstatēta Anglijā, arī vairākās citās Eiropas valstīs. Uzskata, ka bīstamā sērga ir sekas tam, ka liellopiem izbaroti gaļas un kaulu milti, dažādas piedevas un augšanas stimulatori. Epidēmijas izraisītāji būtībā ir cilvēki. Briesmas ir tiešām globālas, turklāt ne tikai no medicīnas, cilvēku veselības aspekta, bet arī ekonomiskā. Sagadījies vēl, ka tieši tagad desmit dažādās vietās Lielbritānijā uzliesmojusi nagu un mutes sērgas epidēmija, tāpēc daudzas valstis kategoriski aizliegušas gaļas importu no Rietumeiropas. Viena no pašām pirmajām šādu soli spēra Krievija, kur, kā zināms, līdz šim ieplūda lērums lētās gaļas no ES: lielvalsts tomēr izvēlējusies ciešāk sajozt vēderu, nevis ievazāt neārstējamo kaiti. Kaut nu tas līdzētu.
Savukārt Latvijā, kur mūsu īpatnējās valdības īpatnējie uzskati par lauksaimniecības attīstību pārvērtušies totālā gaļas deficītā, speciālisti satraukti spaida kalkulatorus, steidzami izstrādājot rīcības plānu liellopu ganāmpulka pārbaudei. Viņi apzinās, ka Latvija ir riska zona, kur govju trakumsērga var uzliesmot jebkurā brīdī, taču kaut ko efektīvu uzsākt nevar elementāra naudas trūkuma dēļ: vienas govs pārbaude varot izmaksāt no 30 līdz 40 latiem. Atliek tikai (nedod, Dievs!) konstatēt saslimšanu arī pie mums, lai nāktos izkaut visus lopus, turpmākos septiņus gadus pat nesapņojot par eksportu. Šādā situācijā zemnieki nevar justies pārāk optimistiski, bet visi iedzīvotāji kopumā – pietiekami droši par savu veselību.
Ekonomika, lai cik vitāli svarīga tā arī ir, tomēr atkāpjas cilvēka dzīvības, veselības vērtības priekšā. Aptaujas liecina, ka jau tagad daudzi Latvijas iedzīvotāji uzturā krasi samazinājuši liellopu gaļas patēriņu. Taču inficēšanās briesmas uzglūn no dažādām, sākotnēji pat nepamanāmām pusēm: mūsu ienākumu līmenis liek būt taupīgiem arī uz dienišķās pārtikas rēķina, tāpēc daudzi izvēlas, teiksim, desu, pārāk neprātojot par tās izcelsmi. Bet zināms taču, ka liela daļa gaļas pārstrādes produktu līdz letei nākuši tumšus ceļus.
Ik pa laikam sabiedrību pāršalc satraukums par viena vai cita pārtikas veida bīstamību veselībai. Pirms pāris gadiem tikām brīdināti par Holandes vistu stilbiņu bīstamību, pērn no pašmāju cūkgaļas saslima baldonieši. Gandrīz katrā konservu kārbā, sulas pakā, dzēriena pudelē ir konservanti un citas piedevas, kas produktu ilgāk uztur svaigu, gan absolūti negarantējot simtprocentīgu drošību lietotāja veselībai: piemēram, pārtikas tehnologi, kas augstskolu beidza pirms gadiem desmit, pat nezināja simtiem piedevu, kas tagad tiek lietotas pārtikas rūpniecībā, un neviens nevar būt īsti pārliecināts, kad un kuru no tām reiz varbūt atzīs par veselībai kaitīgu…
Kāda var būt izeja no tik šķietami drūma stāvokļa? Jāatceras vecais teiciens: kas sevi sargā, to arī Dieviņš sargās. Pēc iespējas jālieto pašu zemē audzēta un ražota pārtika, dabīgas sulas, dārzeņi, jākontrolē arī, ko ceļ priekšā lopiem: modernās barības piedevas var saturēt ne tikai kaulu miltus… Norobežoties no visas pasaules nav iespējams, bet kritiski vērtēt to, kas paredzēts apēšanai, ir katra pienākums. Tiesa, cilvēka negausības, lielražošanas un peļņas kāres atraisītais džins no pudeles ir jau laukā, pārprasta progresa rēgs klīst jau tuvu pie Latvijas robežām. Pastāv reāla iespēja nākotnē palikt vispār bez liellopu gaļas. Vai lai mūsu zemnieki masveidā sāk audzēt ziemeļbriežus, kā to dara «attīstītās» valstis? Bet gan jau drīz arī šos dabas radītos dzīvniekus (ar pagaidām ekoloģiski tīro un ļoti veselīgo gaļu) cilvēki centīsies «uzlabot», selekcionēt, uzbarot. Kurš pateiks, vai cilvēci reiz neapdraudēs kāds jauns – «ziemeļbriežu» vai «strausu trakums», piemēram? Un kurš pēc tam vairs skaitīs blēņu pantus?
