1945. gada marta sākumā beidzās manas dzīves gandrīz divu mēnešu garās kājnieku gaitas 19. divīzijas 44. grenadieru (kājnieku) pulka 7. rotā ierakumos pie Jāņu kroga pretim Kliģu skolai.
1945. gada marta sākumā beidzās manas dzīves gandrīz divu mēnešu garās kājnieku gaitas 19. divīzijas 44. grenadieru (kājnieku) pulka 7. rotā ierakumos pie Jāņu kroga pretim Kliģu skolai.
Divatā ar ložmetēja otro numuru, bijušo jūrnieku, bija pagājušas garās posteņa stundas dienās un briesmu pilnajās naktīs, kad kopīgi atmiņās bijām izbraukuši pasaules jūras. Par karavīru dzīvi ierakumos bija izgaisušas iedomas, kuras guvu, lasīdams «Dvēseļu puteni», E.M.Remarka grāmatas par Pirmo pasaules karu. Tur visa dzīve noritēja kopīgi, karavīru pilnos ierakumos, bunkuros, kur atklājās daudzu cilvēku raksturi. Viss toreiz tika darīts vienoti ar jokiem un humoru. Bet Kurzemes cietoksnī jutos vientuļš, atstāts un aizmirsts.
Pēc smagajām Ziemassvētku kaujām deviņpadsmitā bija cietusi lielus zaudējumus. Tās sektors bija pagarināts no Bērzupes stacijas līdz Zebrus ezeram. Reti bija posteņi ierakumos, kuros atsevišķi karavīri modri sekoja ienaidnieka rīcībai. Mazajos bunkurīšos neizģērbušies, trauslā miegā atpūtās nākamās posteņu maiņas, gatavas jebkurā mirklī skriet ārā un stāties kaujai ar uzbrucējiem.
Pateicoties leitnanta Sergeja Golubeva, mana tēva studiju un korporācijas biedra, gādībai, mani atsauca atpakaļ uz bateriju, jo laikam biju izcietis savu sodu par divu puscūču nokaušanu kādā Kurzemes zemnieku sētā janvāra kauju laikā. Kārtējo reizi izglāba tik labvēlīgā likteņa roka, kas mani bija sargājusi kara gaitās. Dažas nedēļas vēlāk šajā rajonā sākās liels pretinieka uzbrukums, kur ar smagām kaujām 44. pulks caur Bikstiem un Jaunpili atkāpās uz Viesātu pozīcijām.
Baterijā vairs netiku nozīmēts pie lielgabala par lādētāju. Man iedeva patšauteni, ko saucām par «krievu pannu», granātstobriņu, ko varēju uzlikt uz karabīnes stobra un ar speciālu patronu pat līdz 250 metriem aizšaut 835 gramus smago 30 mm resno, dzelteno granātu. Bija arī granātas, ar kurām varēja sašaut līdz 80 mm biezas bruņas ap 75 metru attālumā. Dažas dienas atpūties, vēlā vakara stundā kopīgi ar priekšējo novērotāju maiņu pāri sasalušajai Bērzei devos ceļā. Biju nokrāvies kā nastu nesējs ēzelis, jo bez patšautenes, karabīnes bija jānes arī munīcija, divi rezerves diski un granātu komplekts. Mana 7. baterija toreiz stāvēja upes kreisajā krastā pie Anneniekiem, kur biju nozīmēts par sedzēju novērotājiem. Kā parasti, pirmajās kaujas līnijās visas maiņas, siltā ēdiena, munīcijas piegādes, ievainoto un kritušo transports notika naktīs, kuru mieru un klusumu reizēm pārtrauca spilgto raķešu uzliesmojums vai dienā nomērķēto «Makšu» pēkšņās kārtas iespējamo mūsu nakts gājienu vietās.
Pie šosejas otrā pusē redzēju tā saukto «maujošo govju» baterijas pozīcijas, kas bija briesmīgs ierocis kara beigās lielo ienaidnieka masu iznīcināšanai. Tālāk kalnā veda dēļu sēta – aizsegs –, lai dienā pretinieka snaiperi netraucētu mūsu karavīru pārvietošanos. Abi novērotāji lieliem soļiem devās uz augšu ar ledu apsalušajās «Kambaru» augstienes pozīcijās, kas bija kā cietoksnis Kurzemes cietoksnī. Biju galīgi nokusis, apsēdos, lai atpūstos, bet mani pavadoņi izgaisa nakts tumsā. Jutos pamests svešajā vietā, acīs saskrēja asaras. Bet, man par laimi, viņi drīz atgriezās un dalījās ar smago nesamo. Ejot garām pēdējam ar mežu apaugušajam pakalnam, tiku brīdināts, ka tur ir «B Štelle», kur naktīs būs jānokļūst pēc zupas. Drīz nonācām mazajā artilēristu bunkurītī, kur bija vietas diviem novērotājiem, telefonistam sakarniekam un man. No grūtās iešanas biju noguris, tādēļ likos «uz paka» un, brīnīdamies, ka mani vairs naktī neceļ augšā, norāvu līdz rītam. Tagad man sākās īsta atpūta, varēju, sargādamies no snaiperu lodēm, klejot pie kājniekiem bez kādiem citiem pienākumiem.
Bet pēc pāris dienām pienāca mana kārta iet pēc zupas. Uzliku plecos lielo termosu un, paņēmis savu karabīni, devos laukā no siltā bunkura. Izejot nakts tumsā, mani apņēma vēl neredzēts putenis un mežonīgas vēja brāzmas. Pagāju mazu gabaliņu vajadzīgajā virzienā un sapratu, ka šādā raganu naktī nekur neaiziešu. Griezos atpakaļ, bet sniega vērpetēs vairs nevarēju atrast mūsu bunkuru. Nodomāju, ka tādā gadījumā tomēr jāmēģina atrast ceļš uz «B Štelli». Redzēt neko nevarēja. Kritu iekšā ar sniegu pilnajās granātu bedrēs. Lielajā sniegā un ledū iesaluši gulēja kritušie sarkanarmieši, jo Annenieku pakalnos drošā nāvē tika dzīti latviešu 130. korpusa strēlnieki vairākos uzbrukumos. Jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Uz mirkli pārstāja puteņa gaudas, piesēdos sniegā, lai atvilktu elpu. Kreisajā pusē varēja manīt «Kambaru» kalnu, kur bija mūsu pozīcijas, bet es atrados ielejā starp dzeloņdrātīm. Abās pusēs sāka šaut raķetes – zilganas un dzeltenas. Pēc tām sapratu, ka esmu iekūlies priekšlaukā ar visu savu termosu. Skrejošos mākoņos uz brīdi atspīdēja mēness, lai es redzētu, kādā bezcerīgā situācijā esmu iekūlies. Sapratu, ka visapkārt ir mīnu lauki, bet nakts tumsā varu būt par mērķi abām pusēm. Man par laimi, putenis atsākās ar jaunu spēku. Atkal debesis un zeme sagriezās vienā mežonīgā virpulī. Metos guļus un, ar karabīni sev pa priekšu dauzīdams varbūtējās kājnieku mīnas, līdu pamazām atpakaļ. Sals kļuva stiprāks, sviedru lāses sasala man uz pieres. Grūts bija mans ceļš biezajā sniegā. Gribējās atpūsties, sapratu, ka varu nosalt, tikt ieputināts. Neviens mani vairs nevarēs atrast starp daudzajiem kritušajiem.
Nezinu, kā pārlīdu mūsu ierakumus. Bet varbūt to nemaz tur nebija. Pēc kāda laika rokā satvēru telefona līnijas vadu, to rūpīgi iztaustot, konstatēju, ka tas ir mūsējais, gludenais. Vadu vairs no rokām neizlaidis, pārmocījies no uztraukuma un bailēm, rīta krēslā nonācu mūsu «B Štellē», kas bija mans ceļa mērķis. Nepilna kilometra garo ceļu bija gājis visu nakti. Kārtīgi paēdu un pēc tam nogulēju līdz vakaram, lai tad nakts tumsā ar karstas zupas pilnu termosu atgrieztos pie saviem biedriem mazajā bunkurītī.
Kā vēlāk noskaidroju, tas noticis 6. marta naktī, putenī, kas līdzīgi latviešu strēlnieku «Dvēseļu putenim» 1917. gadā sagrieza debesis Tīreļpurvā. 1945. gadā tas nesa sev līdzi kaujās par Latvijas neatkarību kritušo varoņu slavu, kuras aizsākumā stāvējis leģendārais Latvijas pirmais armijas komandieris, Lāčplēša Kara ordeņa kavalieris, pulkvedis Oskars Kalpaks. Viņš krita 1919. gada 6. martā.
