Kurš gan nav lasījis par Robinsona Krūzo piedzīvojumiem uz neapdzīvotas salas vai vismaz skatījies ekranizētu Daniela Defo romāna versiju, kur viens no šaušalīgākajiem brīžiem saistās ar Piektdieņa izbēgšanu no kanibālu katliem un zobiem?
Kurš gan nav lasījis par Robinsona Krūzo piedzīvojumiem uz neapdzīvotas salas vai vismaz skatījies ekranizētu Daniela Defo romāna versiju, kur viens no šaušalīgākajiem brīžiem saistās ar Piektdieņa izbēgšanu no kanibālu katliem un zobiem? Stāsti par kanibāliem no Kolumba laikiem, kad viņš aprakstīja Karību jūras iedzīvotāju cilvēkēšanas tradīciju, turpināja zelt un plaukt arī 18. gadsimtā, kad tapa Defo romāns. Pat pats vārds «kanibāls» iesakņojās pēc Kolumba apraksta, nomainot vienu burtu Karību jūras iedzīvotāju nosaukumā. Tādējādi sākotnēji izveidojās «karībi», kurus nomainīja «kanībi» un beigu beigās «kanibāli».
Cilvēkēšanas tēma, ko zinātniskā valodā sauc par antropofāgiju, ļaužu prātus nodarbina jau gadu tūkstošiem. Tomēr ar zināšanu vien nepietiek, un zinātnieki meklē šīs rīcības motīvus. Antropofāgijas akts iemūžināts grieķu mitoloģijā, kurā aprakstīts, kā Krons apēd savus bērnus, kā viltnieks Odisejs apmāna cilvēkēdāju Polifēmu, kā Tantals dieviem dzīrēs «servē» pats savus bērnus. Līdzīgi mīti izplatīti arī acteku mitoloģijā, kas norāda uz to, ka kanibālisms, incests un orģijas radījušas stereotipu priekšstatu par barbaru tautām, kurām nav ne likumu, ne kultūras. Līdzīgi kā Kolumbs viņam svešiem karībiešiem piedēvēja kanibālismu, tā arī senie romieši uzskatīja, ka svešie ķelti ir cilvēkēdāji. Savukārt romiešus sev līdzīgu ēšanā apsūdzēja kristieši. Marko Polo savos ceļojumos sastaptos japāņus arī turēja aizdomās par cilvēkēšanu, bet ķīnieši slēpa savus bērnus no portugāļiem, jo uzskatīja, ka tie kāro viņu gaļu.
Ne jau tikai tālajos mīta tapšanas laikos un pirmajos pasaules apceļošanas mēģinājumos cilvēki saskārās ar aizdomām par kanibālismu. Pirmā pasaules kara laikā izplatījās baumas, ka vācu armija savās lauku virtuvēs vāra cilvēku gaļu, bet horvāti uz pannām sadedzina dzīvus serbu bērnus. Protams, arī zinātnieki nevar noliegt, ka pastāv atsevišķi antropofāgijas gadījumi, kas gan saistāmi ar psihiskām novirzēm, nevis ar sabiedrības akceptētu aktu, kā to mēdz piedēvēt pirmatnējām tautiņām Āfrikā, Āzijā, Okeānijā un Dienvidamerikā. Eiropiešu kolonizatoru un misionāru apraksti, pēc zinātnieku domām, saistāmi ar neizpratni par vietējo tautu tradīcijām, kurās nelaiķi nereti pirms apbedīšanas tiek pakļauti sarežģītām ceremonijām. Tradicionālajos šo tautu rituālos mirušais sākotnēji tiek aprakts, lai to vēlāk izraktu, sadalītu, apstrādātu ar uguni un pēc tam miesu atdalītu no kauliem, kurus vēlāk apbedī. Līdzīgi 1311. gadā rīkojās eiropieši, kad vasaras svelmē vajadzēja transportēt karaļa Indriķa VII mirstīgās atliekas. Lai uz dzimteni no krusta kara pārvestu savu ķēniņu, karabiedri ugunskurā nodedzināja laicīgo miesu, nogādājot mājās karaļa kaulus.
Etnologi gan norāda, ka reizēm cilvēka ēšana tiek piesaukta arī šamaniskajos rituālos, maģiskās darbībās un burvestībās. Runājot, ka burvis X ir apēdis personu Y, patiesībā tas pats burvis ir šo cilvēku nobūris vai maģiskā nozīmē nogalinājis. Jēdziens «ēst» daudzās Āfrikas tautiņu sabiedrībās tiek saistīts ar buršanos vai maģiju. Tā ir dzīvības spēka sagraušanas metafora. Zinātnieki uzsver, ka cilvēka apēšana apzīmē ultimatīvu uzbrukumu cilvēka personībai, kas tiek uzskatīts par kaut ko īpaši briesmīgu, tāpēc kanibālisms kulināriskā izpratnē ir vairāk nekā apšaubāms.
Mūsdienās par rituālo nogalēšanu un ar to saistīto apēšanu līdz septiņdesmitajiem gadiem ziņoja no Centrālāfrikas, kur nereti tika nogalēti vergi, lai tos apbedītu ar ķēniņiem vai augstmaņiem. Reizēm tam sekoja arī viņu miesas apēšana, ļaujot šajā rituālā piedalīties tikai augstdzimušajiem, tādējādi norādot uz piederību varai kā robežai, ko nedrīkst šķērsot vienkāršā tauta. Varas demonstrācija ar antropofāgijas palīdzību – tas, pēc zinātnieku domām, ir viens no motīviem šai parādībai, kas ir tikpat veca kā cilvēku dzimums.
