Parasta latviešu ģimene – tēvs, māte un divi bērni. Taču katram viņu dzīves posmam ir noteikti mērķi, kas jāizpilda, lai arī cik tāli un nesasniedzami pirmajā brīdī tie šķiet.
Parasta latviešu ģimene – tēvs, māte un divi bērni. Taču katram viņu dzīves posmam ir noteikti mērķi, kas jāizpilda, lai arī cik tāli un nesasniedzami pirmajā brīdī tie šķiet.
Ar visiem četriem Blomniekiem – Oļģertu, Mariju, Ingu un Arvi – runājamies ģimenes mājas lielajā istabā. Aicinot tajā, Marija piebilst: «Te vēl nav īpašu mēbeļu, neesam iegādājuši.» Bet te ir pats galvenais – liels galds, ap kuru visiem sasēst. Tad seko stāsts par pirmo lielāko Blomnieku mērķi – māju.
Lai neapveltos slinkumā
Jaunā ģimene sākumā dzīvoja pie Marijas mammas. Tā kā Oļģerts bija beidzis Kandavas tehnikumu, ieguvis tehniķa mehāniķa specialitāti un strādāja meliorācijā, viņam bija tiesības kā jaunajam speciālistam saņemt dzīvokli Ozolniekos. «Esmu pietiekami slinks. Zināju, ja ieiešu dzīvoklī, slinkumā apvelšos. Un tā mēs sākām celt māju. Marijas mamma bēdājās, kā mēs – divi nabagi – to uzcelsim. Ticība bija, un uzcēlām. Daudzus darbus pats darīju. Nenogurstoši palīdzēja Marija, arī bērni bija lieli palīgi,» tā mājas saimnieks.
Blomnieki mājā iegāja 1991. gada Ziemassvētkos. No skata tā izskatās lepni – divi stāvi, ķieģeļu sienas – , bet iekšpusē vietas ir tik daudz, lai netraucētu viens otram un varētu ērti dzīvot. Taču lepnu mēbeļu nav. «Uztaisījām māju, saku sievai: vēl gads, tad varēsim atsperties, nopirksim mēbeles. Bet cenas mums skrēja pa priekšu,» atceras Oļģerts. Pirmais lielais mērķis bija sasniegts, kad māja bija uzcelta, taču joprojām bija iecere to veidot un labiekārtot. To pārtrauca Oļģerta slimība, tāpēc ar naudu Blomniekiem bija jārīkojas ļoti taupīgi. Bet tas jau ir nākamais stāsts.
Bērnu galvenais uzdevums
Marija un Oļģerts ir izaudzinājuši divus krietnus bērnus. Inga ieguvusi bakalaura grādu Latvijas Universitātes Vadības un ekonomiskās informātikas fakultātē vadītājzinībās un plāno studēt tālāk, Arvis ir Jūras akadēmijas 5. kursa students. Šajā ģimenē vienmēr bērnu galvenais uzdevums ir bijis mācīties.
Oļģerts: «Tagad «Radio 2» ir Dziesmu banka, mūsu banka ir bērni. Tajos mēs ieguldām katru latu un santīmu. Savu ģimenes budžetu vienmēr esam plānojuši.»
Ingai par studijām bija jāmaksā Ls 200 pusgadā. Arvis studē budžeta grupā, tāpēc viņam ir jādod dienas nauda. Oļģerts nedzer un nesmēķē – arī tas ir ietaupījums. Marija ir iemācījusi ģimeni ēst veselīgi un tātad arī lētāk. Blomnieki lielos pirkumus veic visi kopā, tāpēc tiek rīkotas iepirkšanās dienas. Vispirms tiek saskaitīta nauda, tad stādīti saraksti, ko kuram vajag. Tad svītrojot mazāk svarīgo, līdz palikušais atbilst tērējamajai naudas summai. Lai būtu lētāka iepirkšanās, braukuši uz Lietuvu. «Naudu tērējām tikai ēšanai un dzīvošanai. Neatļāvāmies lielus pirkumus,» stāsta Marija.
Blomnieki atzīst, ka līdzekļu ekonomijas dēļ nav izdevies aizbraukt garākos ceļojumos, kaut gan ļoti gribējies. Taču tika atrasti lētāki, ne mazāk aizraujoši atpūtas veidi. Tā Blomnieki katru gadu brauc ar laivām pa upēm. Iniciators vienmēr ir Oļģerts, kas arī izvēlas upi un sastāda iespējamo maršrutu. Iepriekšējos gados Blomnieki savākuši domubiedru kompāniju un braukuši kuplā skaitā. Jautru draugu pulkā brauciens pa Gauju radīja daudz prieka un sagādāja jaukas atmiņas. Šovasar slikto laika apstākļu dēļ laivojuši tikai paši. «Teicu ģimenei – tā nevar, tradīcijas jāturpina –, un ar divām laivām nobraucām gabaliņu pa Salacu. Marija gan saka, lai es viņai upi vairs nerādu,» smejas Oļģerts.
Galvenais – attiecības
Taču, lai piepildītu savus augsti nospraustos mērķus, vissvarīgākās ir ģimenes savstarpējās attiecības. Tās ir attiecības starp vīru un sievu, starp vecākiem un bērniem.
Oļģerts: «Mums ļoti svarīga ir ģimenes izjūta. Tā līdz šim ir iznācis, ka viens otru vaktējam. Kad bērni bija maziņi, viņus vienmēr ņēmām visur līdzi. Arvis vēl nebija piedzimis, kad kopā ar Mariju un viņas mammu bijām mūsu garākajā ceļojumā uz Karpatiem. Ingu atstājām pie otras mammas. Atbraucām mājās, un mazā uz mums paskatījās tādām acīm, ka es nosolījos, ka nekad vairs neatstāšu bērnu, bet vienmēr ņemšu līdzi. Tā tas arī notika.»
Marija un Oļģerts atzīst, ka var dzīvot ģimenē un justies vientuļš. Būt precēts un uzskatīt, ka esi tuksnesī. Tāpēc, ja ir cilvēks, kam vari uzticēties pilnīgi, – tā ir vislielākā laime. «Mēs neskrienam pie kaimiņiem bēdas izsūdzēt,» saka Marija. Viņi šogad svinēs sudrabkāzas, jo šie gadi aizvadīti mīlestībā, saticībā un rūpēs vienam par otru.
Ļoti smags pārbaudījums Blomnieku ģimenei sākās 1992. gada septembrī. Ārstu nolaidības dēļ Oļģerta vēdera dobumā pēc aklās zarnas operācijas palika operāciju dvielis. Ar to spēcīgais un veselīgais vīrietis nostaigāja divus mēnešus, pārvēršoties vārgā slimniekā, kuram ārsti nevarēja noteikt kaites patieso cēloni.
Tad nāca notikums, kas Blomnieku dzīvē mainīja daudz ko. Slimnīcā palātas apstaigāja kristieši no Prieka vēsts draudzes un piedāvāja lūgt par slimniekiem. Brīnums notika – pēc dienas Oļģertam ārsts izņēma iekaisuma perēkli un atzina, ka pēc visiem medicīnas likumiem tāds pacients nevarēja izdzīvot – tievās zarnas bija pilnīgi sairušas. Brīnums turpinājās – gada laikā zarnas atjaunojās. Notikušais bija pamudinājums sākt apmeklēt Kristus mācekļu draudzi. To viņi dara arī tagad, aktīvi iesaistoties draudzes pasākumos.
Bez mērķa nevar
Tagad it kā varētu sākt gaidīt «procentus» no bērnos ieguldītā kapitāla. Taču Marija saka: «Domāju, mērķi nemazināsies. Oļģertam ir tāds teiciens: nu tik meklē siltas čības. Es nedomāju, ka tāds laiks pienāks un vilksim tās čības. Būs otrādi – mērķi vienmēr būs. Ir kam palīdzēt un kur roku pielikt.»
Oļģertam jaunībā bijis sapnis aizbraukt uz Austrāliju. 5. klasē viņš to pat divreiz mēģinājis darīt. Tāpēc nākamais mērķis ir visiem kopā doties ceļojumā uz zaļo kontinentu. Bet varbūt savus mīļos turp aizvedīs kapteinis Arvis Blomnieks?
Ģimenes vizītkarte
Oļģerts
Vislabākais tētis, saprotošs, izpalīdzīgs un prot atzīt savas kļūdas. Bērni atzīst, ka atļauju kāda pasākuma apmeklēšanai vieglāk ir saņemt no tēva. Tētis ir labs padomdevējs. Slimība likusi saprast daudzas lietas. Par pašu svarīgāko savā dzīvē viņš uzskata cilvēku savstarpējās attiecības.
18 gadu strādājis meliorācijā, tagad ceturto gadu strādā par šoferi ekspeditoru firmā «Veta».
Marija
Ģimenes sirsniņa, žēlojama un saudzējama. Taču tai pašā laikā mamma ir tā, kas ģimenē nosprauž ārējās robežas, kuras bērni nedrīkst pārkāpt un kuras jāsargā Oļģertam.
Ar lielu mīlestību un prieku jau otro gadu vada Svara vērotāju grupu nodarbības Jelgavā un Dobelē. Bet vispirms pati zaudējusi 26 liekā svara kilogramus un iemācījusies sev un savai ģimenei gatavot garšīgu un veselīgu ēdienu.
Inga
Ģimenes pareizā meitene – bijusi teicamniece un paimeitiņa. Vienmēr likta par piemēru brālim un skolas biedriem. Jau no bērnības mamma veda Ingu dejot. Šīs dotības viņa turpina attīstīt, mācoties Dejas, drāmas, pantonīmas mākslas studijā Kuldīgā. Dejo «Intrigā» un māca dejot mazos bērnus savā draudzē. Piemīt režisora talants, raksta scenārijus un organizē pasākumus.
Studiju laikā četrus mēnešus mācījusies ASV. Pašlaik strādā Pieaugušo izglītības centrā un cer turpināt studijas maģistrantūrā.
Arvis
Būs jūrnieks. Uz to mērķtiecīgi gājis, realizējot tēva nepiepildīto sapni jau pēc pamatskolas beigšanas. Beidzis jūrskolu un tagad ir Jūras akadēmijas 5. kursa students. Par viņa rakstura noteiktību liecina kaut vai tas, ka akadēmijā iestājās 30 studentu, no kuriem ir palikusi tikai trešā daļa.
Jau praksē bijis divos garākos – četru un piecu mēnešu – jūras braucienos.
Patstāvīgs – prot gan bikses izgludināt, gan ēst pagatavot un pajautāt, vai vēl kāds negrib.
