Februāra vidū 65. dzimšanas dienu svinēja rakstnieks, dramaturgs, aktieris un režisors, mūsu novadnieks Ārijs Geikins.
Februāra vidū 65. dzimšanas dienu svinēja rakstnieks, dramaturgs, aktieris un režisors, mūsu novadnieks Ārijs Geikins.
Jubilejas mēnesī uz tikšanos mākslinieku bija aicinājusi Jelgavas Latviešu biedrība, un patīkamo iespēju ieklausīties viņa teiktajā izmantoja daudzie viņa talanta cienītāji un skolasbiedri. Ne velti, pirms uzstāšanās sasveicinoties, atskanēja ne viens vien pārsteiguma sauciens: «Es taču atceros, kā mēs dejojām! Tas bija burvīgi!» Un kundzes labākajos gados klusu smaidīja un rādīja viena otrai sendienu fotouzņēmumus. Ar cieņu tika pieminēta svešvalodas skolotāja Irēne Geikina, prasīga un eleganta. Literatūras pētniece Liliāna Štauere atcerējās savu ģimnāzijas gudro un stingro skolotāju, kuras uz skolu līdzi paņemtais dēlēns rādījis dažādas grimases (agrīns aktiera talants?), smīdinādams audzēkņus un radīdams neizpratni skolotājā.
Jelgavā beidzis vakara vidusskolu, Geikins devies tālākos izglītības ceļos – mācījies aktiermākslu Rīgā un režiju Maskavā.
Pirmie literārie darbi parādījās septiņdesmitajos gados. Daiļradei ir gan piekritēji, gan noliedzēji – atzīst pats rakstnieks, saprazdams, ka ironiju viņa darbos ne visi var pieņemt. «Man ironija ir tuva, un es no tās negribētu šķirties. Latvietim tā nav raksturīga. Kas ir vēl jaukāks par Blaumani? Bet viņam visur ir humors, ironijas nav, tā ir raksturīga tautām ar lielāku vēsturi,» prāto rakstnieks, definēdams ironiju kā intelekta izpausmi. Viņš priecājas, ka režisoram Jānim Streičam (ne visu atzītas ironiskās «Mistērijas» autoram) arī patikuši «Saulstariņi» – «mūsu, dievticīgo ironistu, ir vairāk nekā viens Geikins».
Tajā pašā laikā par saviem jaunākajiem darbiem «Riharda Buša pirmā sezona» un «Slepkavība Saulstariņos» viņš saka: «Tur ir arī Dieva meklēšana.» Rakstnieks ir pārliecināts kristietis, pieredzējis daudz Dieva mīlestības, tāpēc var teikt – kā kristietis esmu optimists. Viņā nav vēlēšanās šo tēmu padarīt par vadošo savā daiļradē, taču cilvēku novēršanās no Radītāja jau tagad pasaulē radījusi savas sekas. Diemžēl mākslinieks ir spiests atzīt: «Kā pilsonis esmu pesimists: partiju prioritāte nav latviešu tauta. Tagad tiek izcelti rīcības cilvēki. Pats esmu absolūts nerīcības cilvēks, sapņotājs, fantasts, kaut brīžiem man ir arī savas viltībiņas.»
Mākslinieks uzrakstījis darbu, kuru arī pats uzskata par problemātisku un kurš konkursā «aizgājis līdz trešajai tūrei un tad izmests». Taču Ā.Geikins ir gandarīts, ka Jānis Pujats, tagad kardināls, izlasījis novēlēja tam sasniegt lasītāju. Baznīcas atbalsts rakstniekam šķiet svarīgāks nekā kritiķu vērtējums, taču romāna izdošanai nepieciešami līdzekļi. «Vai es izskatos pēc tāda, kas no sponsora kaut ko var dabūt?»
Par norisēm mūsdienu teātra dzīvē rakstniekam ir visai kritisks skats, tas attiecas ne vien uz apšaubāmas kvalitātes iestudējumiem televīzijām, bet arī uz dažām izrādēm lielākajos teātros. «Kādreiz aizliedza iet uz baznīcu, un teātris pārvērtās par to. Tāda teātra vairs nebūs nekad. Man ir diezgan grūti, jo baznīcā ir interesantāk nekā teātrī. Esmu liels autsaiders. Taču teātrī notiek arī interesantas lietas, M.Gruzdova «Precības» patika.» Tagad režisoram sākušies mēģinājumi Valmieras teātrī. Viņš uzskata, ka tur izdevusies «Rudens sonāte», tagad ansamblis strādās pie pantos rakstītas liriskas lugas «Donžuana savaldīšana».
Rakstniekam ir daudz pārdomu par kultūras norisēm, paliekošu vērtību radīšanu un viņš vaicā: «Rīgā uzbūvēja Melngalvju namu, kāpēc nevarētu uzbūvēt Jelgavas vēsturisko centru?»
