Ne viens vien lauku saimnieks darba gaitās ir sastapies ar Valsts augu aizsardzības dienesta Jelgavas nodaļas vadītāju Daini Pelšu.
Ne viens vien lauku saimnieks darba gaitās ir sastapies ar Valsts augu aizsardzības dienesta Jelgavas nodaļas vadītāju Daini Pelšu. Viņa dzīvesbiedri Modrīti Pelši daudzi Zaļenieku pagasta lauksaimnieki vēl atceras kā zemnieku konsultanti, bet tagad viņa ir Latvijas Lauksaimniecības universitātes Ekonomikas fakultātes lektore. Abi lauksaimniecības speciālisti ir pamatīgi iepazinuši situāciju laukos, un par tur notiekošajiem procesiem viņiem ir savs viedoklis.
Kas, jūsuprāt, pašlaik notiek Latvijas laukos?
Dainis: Laukos pašlaik notiek tas pats, kas pilsētās, – spēcīga noslāņošanās. Labāk ir tiem, kas iesaistījušies ražošanā vai nodarbojas ar savu uzņēmējdarbību. Diemžēl valsts ļoti vāji atbalsta tieši vidējā līmeņa uzņēmējdarbību laukos. Tas izpaužas arī subsīdiju nolikumā, ka atbalstu var saņemt, sākot no desmit hektāriem zemes. Tai pašā laikā valdība nerada alternatīvu cita veida saimniekošanai laukos. Daudzviet Eiropā, piemēram, ar nodokļu atvieglojumiem tiek atbalstīti uzņēmumi, kas savas ražotnes izvieto laukos. Te gan jāpadomā, ko katram no mums nozīmē vārds «lauki». Televīzijas «Panorāmā», stāstot par kādu kriminālu notikumu, tiek teikts: «Pagājušajā gadā visvairāk spridzināts laukos.» Domāju, diezin kurā pagastā. Bet diktore paziņo – Tukumā, Valkā un Daugavpilī… Ja jau Daugavpils ir lauki, tad kas, piemēram, ir Smārde vai Ilūkste? Tad jau nav brīnums, ka iznāk astronomiski cipari – lauksaimniecībā nodarbināti 15 procenti strādājošo, lai gan patiesībā varbūt ir pieci. Manuprāt, galvenā problēma laukos ir un paliek jaunu darbavietu trūkums, jo arvien vairāk cilvēku aiziet dzīvot un strādāt uz pilsētu.
Modrīte: Mācu topošos ekonomistus, un mēs, pasniedzēji, studentiem cenšamies dot plašāku ieskatu, neaprobežojoties tikai ar lauksaimniecību. Šogad neklātienē gribēja studēt vairāk nekā klātienē, un mani priecē tas, ka cilvēki, kas jau strādā, apzinājušies augstākās izglītības nepieciešamību. Es dzīvoju laukos, strādāju pilsētā un savu dzīvesvietu netaisos mainīt. Ja man kāds jautā, kāpēc tā daru, tad atbildu, ka ārzemēs iespēja dzīvot laukos un strādāt pilsētā tiek uzskatīta par lielu privilēģiju. Pilsētas tuvums un iespēja braukt uz turieni strādāt daļēji atrisina darba vietu problēmu, bet īsti normāli tas nav, un vajadzētu vairāk darba vietu radīt tieši tur.
Kādas ražotnes jūs ieteiktu veidot laukos?
Dainis: Runa nav par to, kādu produkciju izgatavot, bet cik sarežģītai jābūt ražotnei. Datorus laukos diezin vai vajadzētu izgatavot, jo šis process ir tieši atkarīgs no cilvēku kvalifikācijas. Bet jebkuru citu preci, kam ir noiets tirgū, – kāpēc gan ne? Taču uzņēmējam vajag motivāciju, kāpēc viņam savs uzņēmums būtu jāattīsta tieši laukos.
Būs taču SAPARD…
Dainis: Šeit es gribu piekrist Latvijas Zemnieku federācijas priekšsēdētājam Pēterim Kalniņam, ka Eiropai nav vajadzīgi ražotāji, bet gan ēdāji. Protams, ja šī nauda būs, ar to varētu atbalstīt ražošanu, bet tā būtu tikai daļēja kapitāla piesaiste no citurienes. Kā pozitīvu piemēru pie mums, Zaļeniekos, varētu nosaukt kokaudzētavu «Aptiekas», kuras īpašnieks aktīvi raksta projektus un kopīgi ar Valsts nodarbinātības dienestu tos realizē.
Modrīte: Es gribētu atklāt vēl kādu laukiem raksturīgu negatīvu tendenci – uz jebkuru uzņēmēju skatās ar lielām aizdomām. Arī tad, kad «Aptieku» saimnieks ienāca Zaļeniekos, viņam bija jāsastopas ar lielu iedzīvotāju pretestību. Bet ko redzam šodien? «Aptieku» kokaudzētava ir sakārtota vide, jaunas darba vietas un iespēja attīstīties. Tāpat ir jebkurā citā jomā, jebkurš jauns veikaliņš vai šūšanas darbnīca ar laiku var radīt jaunas darba vietas. Galvenais, kā trūkst laukos, manuprāt, ir drošība par rītdienu. Arī vietējās pašvaldībās nepieciešama lielāka uzdrošināšanās ielaist savā teritorijā jaunu uzņēmēju, atbalstīt to, būt ieinteresētiem, nevis norobežoties un domāt, ka katrs jaunais, kas ienāks, būs slikts.
Jūsu maģistra darbs bija Zaļenieku pagasta ekonomiskās attīstības perspektīvais plāns. Vai tas kādreiz tiks realizēts?
Modrīte: Kad sāku šo darbu, Zaļenieku pagastā faktiski nebija plānošanas, nebija apkopoti dati. Sāku ar to un turpināju plānot pa atsevišķām nozarēm – komunālā saimniecība un citas. Tika rīkotas iedzīvotāju sapulces, viņi piekrita un atbalstīja, bet, kā jebkuram darbam, arī šim nepieciešams turpinājums. Tas ir tikai sākums, uz kura bāzes var plānot tālāk. Jāņem vērā, ka pēc reģionālās reformas Latvijā no aptuveni 500 pašvaldībām saglabāsies mazāk par 200, tas ir, katri trīs pagasti apvienosies vienā. Smagi, ja pagastam būs jākļūst par nomali. Agrāk katrā pašvaldībā bija vairāki administratīvie centri, kas tagad kļuvuši par nomalēm, un tur tiek bremzēta attīstība. Tāpat kā daudzi traucas darbu un dzīvesvietu meklēt Rīgā, laukos daudzi dosies uz pagastu centriem. Lai kā mums grib iestāstīt, ka tā nebūs, vēsturiskā pieredze liecina par ko citu. Es ceru, ka Zaļenieki saglabās administratīvā centra statusu, jo tam ir visi nepieciešamie priekšnosacījumi – iedzīvotāji, skolas, bērnudārzs, laba satiksme.
Dainis: Administratīvi teritoriālā reforma tā dīvaini sākās. Ministrs Jānis Bunkšs solīja: sāksim ar to, ka sakārtosim ceļus. Bet ceļi kļūst arvien sliktāki, un nu ministrs Anatolijs Gorbunovs saka: ja neatradīsim līdzekļus, daži vispār sabruks. Reģionālā reforma kā lokomotīve ar pilnu tvaiku iet uz priekšu, taču īstas motivācijas tai nav.
Modrīte: Piekrītu tam, ka mazās teritorijās nevar realizēt lielus projektus. Bet vērojot, kā Jelgavas rajonā tiek realizēts APLAN projekts, kurā piedalījās vairākas pašvaldības kopā, domāju, ka tādā garā arī vajag turpināt. Pagasti ir jāsaglabā, bet speciālistu var algot uz trijiem pagastiem vienu.
Dainis: Lai strādā sadarbības padomes, tāpēc nav jālikvidē pagasti.
Ko domājat par lauku tūrisma attīstību?
Modrīte: Mums ir tūrisma objekti, bet domāju, ka Latvija tūristus var piesaistīt ar dabisko vidi – kādu kalniņu, mežiņu, ezeriņu. Zaļeniekos varētu orientēties uz caurbraucējiem, kas dodas uz Tērveti. Taču Zaļenieki jau izsenis bijis lauksaimnieku pagasts, un, tā kā esmu strādājusi par zemnieku konsultanti, zinu, ka pašlaik tur ir spēcīgs zemnieku potenciāls.
Vai pagastos ir vajadzīgi zemnieku konsultanti?
Modrīte: Kad konsultanta amats tika likvidēts, daudzi zemnieki man jautāja, kāpēc eju projām, kāpēc vairs nestrādāšu. No tā secināju, ka šis amats tomēr ir vajadzīgs. Varbūt ne pilnīgi visiem, bet īpaši nepieciešams tieši vidējam un mazajam zemniekam, jo ne vienmēr viņš spēj izsekot līdzi jaunākajai informācijai. Sevišķi svarīgi tas ir tagad, kad ienāks SAPARD līdzekļi. Būs jāraksta projekti un jāizpilda daudzas formalitātes. Tāpēc pagastā būtu vajadzīgs cilvēks, kas palīdzētu to izdarīt, tas veicinātu arī pagasta attīstību.
Vai ir kāda lauku problēma, kas jūs īpaši satrauc?
Dainis: Jā, tā ir zemes pārdošana ārvalstu fiziskajām un juridiskajām personām. Ir informācija par to, ka, piemēram, Dānijā maksā subsīdijas par to, ka kāds nopērk zemi kandidātvalstī. Interesanti, bet 1998. un 1999. gada Latvijas subsīdiju nolikumā bija paredzēts atbalsts zemes pirkšanai, bet no šā gada nolikuma tas izņemts ārā. Beigās var iznākt tā, ka zemniekam izrauj pamatu zem kājām. «Dobele Agra» bija pirmā, kas Latvijā sāka kustināt zemes tirgu, bet tagad ir uzradušās vairākas firmas, kas pērk zemi. Laukos veidojas draudīga situācija, jo pat lielajām zemnieku saimniecībām galvenās platības ir nomas zeme. Zemgalē, kur zemes hektāra kadastrālā vērtība ir ap 300 latu, nomniekiem vajadzīgi ļoti lieli līdzekļi, lai zemi iegūtu savā īpašumā. Nezin kāpēc mūsu valdība neatbalsta savējos?
Kas mūs sagaida pēc desmit gadiem? Vai Latvijā vēl būs lauksaimniecība?
Dainis: Es ceru, ka tad Rīga būs tiktāl piebriedusi, ka nauda «izbirs» arī uz laukiem. Zemgale – Latvijas maizes klēts – noteikti paliks kā pēdējais lauksaimniecības bastions. Tagad daudzi cilvēki sākuši pārorientēties uz citām nozarēm – stādu audzēšanu, ogulāju, intensīvo augļu dārzu ierīkošanu. Uzskatu, ka lauksaimnieku prasme ir tik augsta, ka spēj pielāgoties jauniem apstākļiem, ja vien viņiem ceļā neliek šķēršļus. Lauksaimniecībā ir grūti konkurēt, jo augkopībā daudz ko nosaka pozitīvo gaisa temperatūru un gaismas daudzums. Skatoties pēc tā, no Latvijas uz ziemeļiem ir kādas piecas valstis, bet pārējās, kas atrodas uz dienvidiem, ir daudz labākā situācijā.
Modrīte: Vecākie cilvēki turpinās saimniekot naturālajās saimniecībās, jaunākās un vidējās paaudzes pārstāvji meklēs darbu pilsētās vai alternatīvus saimniekošanas veidus laukos. Latvijā atdzims arī amatniecības tradīcijas. Īpaši neceru uz lielām rūpnīcām, darba vietu būs tik daudz, cik paši būsim radījuši.
