Nodarbinātības Valsts dienesta Jelgavas centra darbinieki, nevēlēdamies būt tikai bezdarbnieku reģistrētāji, organizēja sanāksmi par darbaspēka tirgu un tā vajadzību kvalitatīvas nodrošināšanas iespējām Jelgavā un rajonā.
Nodarbinātības Valsts dienesta (NVD) Jelgavas centra darbinieki, nevēlēdamies būt tikai bezdarbnieku reģistrētāji, organizēja sanāksmi par darbaspēka tirgu un tā vajadzību kvalitatīvas nodrošināšanas iespējām Jelgavā un rajonā. Tas bija pirmais praktiskais mēģinājums vienkop pulcināt darba devējus un mācību iestāžu vadītājus, lai apzinātu situāciju un iezīmētu iespējas bezdarba problēmu risināšanai.
Bezdarbnieku profesionālā apmācība, pārkvalificēšana un kvalifikācijas paaugstināšana ir viens no aktīvas nodarbinātības pasākumiem, kas palīdz bezdarbniekiem vairot konkurētspēju un atgriezties aktīvajā darba tirgū. Taču NVD ir jāseko arī, lai valsts piešķirtie līdzekļi tiktu izmantoti efektīvi, lai bezdarbnieku apmācībai sekotu iekārtošanās darbā.
Situāciju nosaka izglītība
Jelgavā un rajonā bezdarbs ir smaga sociālā nasta. Lai gan ekonomiskā situācija nav labvēlīga, Jelgavā tomēr ir daudz darba devēju. Attīstoties jaunām nozarēm, modernām tehnoloģijām un materiāliem, vajadzīgi zinoši un prasmīgi strādnieki. Tā kā profesionālā apmācība veicina diferences mazināšanos starp darbaspēka piedāvājumu un pieprasījumu, cilvēka iespējas atrast darbu tiešā veidā ietekmē viņa izglītība, profesija, kā arī valsts un svešvalodu prasme. Taču no apmēram 5000 bezdarbnieku pilsētā un rajonā 7 procentiem nav pat pamatskolas izglītības, turklāt – lielai daļai jauniešu. Bet daudziem, kam ir pabeigta aroda vai vidējā speciālā izglītība, nav amata prasmes.
2000. gadā 1098 bezdarbnieki NVD Jelgavas centrā bija izteikuši vēlēšanos mācīties kādu specialitāti vai pārkvalificēties. Pusei no viņiem tas tika nodrošināts, piedāvājot vairāk nekā 50 mācību programmu.
Apmācību un pārkvalificēšanu NVD darbinieki veic, pamatojoties uz darba tirgus konjunktūras analīzi un prognozēm, kā arī uz darba devēju pieprasījumiem. Tomēr valsts atvēlēto līdzekļu nepietiek, lai apmācītu pilnīgi visus gribētājus. Turklāt bezdarbnieki nereti neapzinās savu atbilstību izvēlētajai profesijai. Jelgavas centra darbinieki tāpēc ieviesuši jaunu kārtību mācību grupu komplektēšanā, konkursa kārtībā veicot pretendentu testēšanu, pārrunas komisijā kopā ar darba devēju pārstāvjiem.
Vislielākais bezdarbnieku skaits 2000. gadā tika apmācīts šuvēju, grāmatvežu, datoru operatoru, pārdevēju, metinātāju, pavāru, galdnieku, apdares darbu strādnieku specialitātēs. Deviņu mēnešu laikā pērn mācības pabeidza 263 cilvēki, no viņiem 107 iekārtojās darbā, bet 67 zaudēja bezdarbnieka statusu; iespējams, ka daļa darbu ir atraduši, tikai nav par to informējuši.
Visvairāk cilvēku iekārtojas darbā, ja mācību grupas veidotas pēc darba devēja pieprasījuma. Piemēram, firmā «Bite–K» darbā iekārtojās 38 no 61 apmācītas šuvējas, trikotāžas firmā «Mārīte» – 19 no 28, firmā «Redtex» – 21 no 30 šuvējām; kokaudzētava «Aptiekas» bija pieprasījusi kokaudzētavas strādniekus: no 15 apmācītajiem 13 sākuši strādāt.
Bet tādās specialitātēs kā muitas auditors, automehāniķi, konditori, angļu valodas skolotāji, datorgrafiķi un datoru servisa meistari darbā iekārtojušies simtprocentīgi. Auglīga bijusi NVD sadarbība ar Jelgavas Ražotāju un tirgotāju asociāciju: NVD Jelgavas centra vadītāja Edīte Bišere neslēpj gandarījumu, kad, iegriežoties daudzos veikalos, tur redz par pārdevējām strādājam jaunietes un sievietes, kas pirms tam veidojušas bezdarbnieku rindas, bet tagad apguvušas arodu, kurā viņām arī nodrošināts darbs.
«Profesionāli staigātāji» uz valsts rēķina
NVD Jelgavas centra darbinieki beidzamā gada laikā aktīvi meklējuši dažādas iespējas, veidojot lietišķus kontaktus ar darba devējiem. Laba sadarbība bijusi ar «Lareliniem». Firmas prezidents Valērijs Lukašenoks apliecināja, ka ar NVD viņam izveidojies labs dialogs. Uzņēmums nodarbina ap 550 strādājošo, vidējā darba alga firmā ir 120 latu. Un tomēr pastāvīgi esot jūtams darbaspēka deficīts. Vislielākā problēma ir kadru mainība – līdz 30 procentiem gadā –, turklāt lielākie staigātāji ir nekvalificētie strādnieki. Liela daļa cilvēku, kas vispār negrib strādāt, aizbildinoties ar it kā pārmērīgi stingrām prasībām un zemu atalgojumu. Taču, bilda «Larelinu» prezidents, uzņēmumu neapmierina daudzu darbinieku kvalifikācija. Kopā ar NVD par valsts līdzekļiem tiks organizēta strādnieku apmācība pieprasītākajās specialitātēs. Taču V.Lukašenoks minēja konkrētu ainu: pavasaros daudzas apmācītas strādnieces aiziet no uzņēmuma, iestājas bezdarbniekos, vasaru pavada, vai nu atpūšoties, vai strādājot tirgus būdās. Un saņem bezdarbnieka pabalstu. Šāda prakse esot ļoti izplatīta pilsētnieku vidū. Savukārt atrast stabilus kadrus no lauku iedzīvotāju vidus esot grūti tāpēc, ka cilvēki pagastos pasīvi gaida darbu uz vietas, nevēlēdamies sevi apgrūtināt ar pārvietošanos. Tomēr jāapzinās, ka cilvēki visā pasaulē mēro ceļu uz darbu un atpakaļ, un par normālu pieņemts, ja darba vieta no mājām atrodas līdz divu stundu brauciena attālumā.
Aizmirstais jēdziens – darba tikums
SIA «Zemgaļi» direktors, LR Celtnieku asociācijas Jelgavas nodaļas priekšsēdētājs Jānis Auziņš minēja, ka bezdarbnieku problēma nebūs novēršama, ja neizdosies mainīt cilvēka attieksmi pret darbu, kas ieaudzināma jau no mazotnes un ko sauc nu jau mazliet vecmodīgi – par darba tikumu. Samaksājot par bezdarbnieku mācībām, valsts faktiski rūpējas par cilvēkiem viņu pašu vietā, nereti priekšplānā izvirzot ļaužu tiesības – uz darbu, tā samaksu, tajā pašā laikā piemirstot otru ļoti būtisku komponentu: cilvēka pienākumu – pret sevi, ģimeni, valsti un darba devēju. Ar tiesībām mācīties, pārkvalificēties un strādāt jāsasaista arī katra personīgā atbildība, pretējā gadījumā tiek velti izšķērdēta valsts nauda.
Pagājībā grimis laiks, kad rūpnīcās, jaunbūvēs darbā pieņēma ikvienu, lai tikai strādātu. Visā tautsaimniecībā valdīja totāls darbaspēka deficīts. Arī tagad daudzās nozarēs trūkst strādnieku, taču «jebkurš» vairs neder: darba devējs ar mieru maksāt tikai tiem, kuri prot un grib strādāt labi, kuri ir disciplinēti un uz kuriem var droši paļauties. J.Auziņš apgalvoja, ka viņa firmā gatavi apmācīt celtniecības specialitātēs jebkuru gribētāju, bet svarīgi, lai šie cilvēki būtu arī gatavi strādāt.
Jārēķinās, protams, arī ar to, ka darba devēji ieinteresēti maksāt mazāk. Šī ir valstiska mēroga problēma, kas ilgākā laika periodā būtu jārisina valdības līmenī – pastāvot līdzšinējiem nodokļu likumiem, netieši tiek kropļots arī darba tirgus. Jelgavā darbojas apmēram 30 būvuzņēmēju firmu, taču tikai astoņas no tām ir Celtnieku asociācijā, pārējās, pilnā apjomā nemaksājot nodokļus, deformē celtniecības pakalpojumu izmaksas un izjauc līdzsvaru starp samaksu un reālo darbu. Šādās firmās pieņem zemas kvalifikācijas strādniekus, viņiem maksā «aploksnēs», un viņi arī vairāk pakļauti riskam nokļūt bezdarbnieku rindās. Secinājums: Jelgavas uzņēmējiem jāpastiprina savstarpējās saiknes, sadarbībā ar NVD jācenšas panākt, lai cilvēki, kas attiecīgajā uzņēmumā apmācīti arodam, tajā arī strādātu.
Citu problēmu minēja Jelgavas Tehniskā liceja direktore Zaiga Bensone. Licejā, piemēram, jaunieši trīs gados apgūst apmetēja, tapešu licēja un flīzētāja arodu, bet dažreiz jau pēc otrā kursa audzēkņus mācību iestādē grūti noturēt, jo viņi, prakses laikā iepazinuši iespēju labi nopelnīt (jo ir labi apmācīti amatam), turpmākajām mācībām atmet ar roku un, izglītību nepabeiguši, sāk strādāt kādā būvfirmā, kur netiek izvirzītas augstas profesionālās prasības un nav nepieciešami izglītību apliecinoši dokumenti. Tehniskais licejs dod teicamas teorētiskās zināšanas un praktiskas iemaņas, un nav normāli, ka pedagogi, apmācību meistari par savu darbu saņem mazāku atalgojumu nekā dažreiz audzēkņi prakses laikā. Tehniskais licejs sadarbībā ar NVD apmāca arī bezdarbniekus. Ir gadījumi, kad bezdarbnieki interesējas par kvalifikācijas paaugstināšanu, piedaloties citu grupu nodarbībās saskarīgās specialitātēs. Sadarbībā ar NVD Tehniskajā licejā zināšanas apgūst bezdarbnieki vecumā no 19 līdz 56 gadiem.
Bezdarba varētu praktiski nebūt
Jelgavas Gaļas kombināta valdes loceklis Vilis Ļevčenoks uzsvēra, ka bezdarba sakne Latvijā ir sociālais stāvoklis valstī. Galu galā arī zagšana un laupīšana ir «darbs», kas zināmai sabiedrības daļai nodrošina iztiku – uz citu rēķina. Tāpēc svarīgi jau no mazotnes ģimenē ieaudzināt darba tikumu. Audzināšanai valstij būtu jāveltī lielāka uzmanība. Ja cilvēki paši pilnīgāk apzināsies atbildību par sevi, apstākļos, kad darba devēji gandrīz visās nozarēs izjūt speciālistu deficītu, bezdarba valstī nebūtu. V.Ļevčenoks minēja, ka mācību iestādēm un organizācijām ir grūtības ar prakses bāzēm: uzņēmēji ne īpaši vēlas tērēt pūles un laiku, zināmā mērā viņi arī riskē ar ražošanas iekārtām, kuras prakses laikā pakļautas sabojāšanas riskam. Šim aspektam jāpiešķir valstiska pieeja, nodrošinot reālas prakses iespējas.
Sanāksmē tika pārrunātas arī daudzas citas problēmas un nianses, kas saistītas ar bezdarbu. Dažām tika rasts risinājums uzreiz, citas būs iespējams atrisināt tuvākā nākotnē, vēl citi jautājumi var tikt atšķetināti, pievēršot tiem valdības uzmanību. Kopumā sanāksmes rīkotāji savu mērķi bija sasnieguši: pirmā plašā «trīspusējā» saruna bija izdevusies, NVD darbinieki, izglītības iestāžu vadītāji un darba devēji – kopā vairāk nekā 20 cilvēku – pauda vienotu ieinteresētību bezdarba sloga mazināšanā.
