Redzot Igoru un Olgu parkā pastaigājamies kopā ar mazo meitiņu, grūti iedomāties, ka Viktorijas tēta un mammas profesija ir Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīrs. Arī viņu tagadējo māju nosaukums skan braši – Lāčplēši.
Redzot Igoru un Olgu parkā pastaigājamies kopā ar mazo meitiņu, grūti iedomāties, ka Viktorijas tēta un mammas profesija ir Latvijas Nacionālo bruņoto spēku karavīrs. Arī viņu tagadējo māju nosaukums skan braši – Lāčplēši.
Kad meita paaugsies līdz kāpēcīša vecumam, tētis atbildēs vienkārši: mūsu darbs – aizsargāt. Apakšvienības štāba priekšnieks kapteinis Igors Buķis – Fleitmanis un starptautisko operāciju štāba speciāliste virsseržante Olga Fleitmane – Buķe savu profesiju izvēlējušies pēc pārliecības un sirds balss.
Jums ģimenē dīvains uzvārdu salikums.
Olga: Vienmēr lepojosies ar tēva doto – Fleitmane. Kad precējāmies, nolēmām paturēt abus uzvārdus. Lai mainīti to kārtību, nepieciešamas formalitētes.
Esi karavīrs otrajā paaudzē.
O.: Jā, manu izvēli ietekmēja tas, ka virsnieks ir mans tēvs. Atvaļināts pulkvedis. Pirms aiziešanas bērna kopšanas atvaļinājumā biju starptautisko operāciju štāba speciāliste. Arī brālis ir izbijis virsnieks. Jau no bērnības esmu saistīta ar armiju, un savu izvēli nenožēloju.
Igors: Man savukārt ir divpadsmit gadu izdiena. Armijā arī esmu kopš pilngadības – obligātajā dienestā, pēc tam studēju Aizsardzības akadēmijā, ieguvu bakalaura grādu tiesību zinātnēs. Obligātajā dienestā izbaudīju militāro dzīvi, bet akadēmijā izpratu, apguvu un iemīlēju šo dzīvesveidu. Mums mācīja karavīra uzvedības kultūru, apmeklējām muzejus, tikāmies ar vecajiem virsniekiem, iepazinām un ievērojām militārās tradīcijas. Tas viss ir ļoti svarīgi. Starp citu, arī mans brālis dien.
Pēdējā laikā būtiski palielinās dienēt gribētāju skaits. Lai gan obligātais dienests daudziem puišiem bija kā bieds. Kas mudina izvēlēties karavīra karjeru?
I.: Lai neliekuļotu, jāteic, ka profesionālā armijā cilvēki dien arī finansiālu apsvērumu dēļ. Pašlaik uz Latvijas kopējā fona karavīrs saņem pieklājīgu algu, sociālās garantijas. Tas nav mazsvarīgi. Cilvēki nereti pārvērtē savas spējas. Nu nevar visi būt dziedātāji, mākslinieki, uzņēmēji vai politiķi. Dzīve noliek savā vietā.
O.: Nezinu, vai karavīra profesijas izvēle ir saistīta ar armijas prestižu, galvenais, lai darbs patīk. Cilvēki, kas saprot, ka tas nav viņam, ātri aiziet. Dienēt nevar negribot.
I.: Nebaidos izklausīties nepopulārs, bet obligātais dienests, manuprāt, spēj cilvēkos audzināt patriotismu. Ar zināmu patosu to atceras gan mūziķi, gan uzņēmēji, gan politiķi. Tas vieno tautu, šī tēma tiek pārrunāta gandrīz katrā vīriešu kompānijā. Jo kā gan citādi, ja ne ar lepnumu var atcerēties – kādu savas dzīves brīdi tu esi kalpojis savai valstij. Pret dienestu iestājas lielākoties tie, kas nav to izbaudījuši. Pasaulē ir maz valstu, kurās ir profesionālā armija. Uzskatu, ka obligāto dienestu nevajadzēja likvidēt, bet gan sakārtot. Kas jaunietim var nākt par sliktu gada laikā? Cilvēks, kas beidzis dienēt, augstskolā stājas ārpus konkursa, norūdījies fiziski, ieguvis draugus. Zaudēts gads? Pilnīgas muļķības! Tagad uz obligāto dienestu ir konkurss!
O.: Puiši dodas dienēt ar domu palikt profesionālajā armijā. Viņus vilina arī iespēja braukt uz misijām, veidot karjeru un domāt par izaugsmi. Militārā izglītība nenolemj mūžīgam dienestam. Pasaules pieredze rāda, ka bijušie karavīri ir pieprasīti, piemēram, kā menedžeri.
Militāristiem veidojas tā saucamā strukturētā domāšana, kas ļauj visas lietas uztvert zināmā secībā. Civilajā dzīvē tas noder. Aplami ir vecie stereotipi, ka armija veido akli paklausīgu, nedomājošu būtni.
I.: Jā, karavīram jābūt disciplinētam, bet no viņa tiek prasīta arī domāšana un zināšanas. Visapkārt tik daudz tehnoloģiju!
O.: Jāuzsver arī angļu valodas prasme, kas tagad ir nepieciešama. Notiek kursi, semināri, komandējumi.
Jūsu abu profesijai ir viens liels pluss. Pateicoties dienestam, esat iepazinušies.
I.: Mums bija lemts iet vienā bērnudārzā, mācīties vienā skolā un dzīvot vienā pilsētā, strādāt gandrīz vienās telpās, bet iepazīties Čehijā. Olga tad mācījās Čehijas Aizsardzības akadēmijā, bet es biju nosūtīts komandējumā.
Vai nav tā, ka liela daļa sarunu mājās saistītas ar darbu?
O.: Neuzskatu to par negatīvu iezīmi. Pārrunājam aizvadīto darba dienu. Es kā karavīrs ļoti labi saprotu sava vīra darba specifiku.
I.: Ir kopīgas intereses, tas vieno. Par daudzām lietām nav jāstāsta un gari jādiskutē, jo viens otru saprotam no pusvārda. Neatbilstam apgalvojumam, ka vienā darbavietā vīram un sievai nav labi strādāt. Vienīgi abi darbu nesam mājās.
Kā jums mājās ar subordināciju? Kapteinis un virsseržante.
I.: Jā, ir brīži, kad augstākā pakāpe noder. (Smejas – red.) Jokojot viens otru reizēm saucam pakāpēs.
O.: Mājās kapteine esmu es.
I.: Nu to var pieciest. Darbā daudz atbildības. Kam vēl mājās to uzņemties?
Sieviete militārajā dienestā. Vai, esot formā un dienot kopā ar vīriešiem, viņa nezaudē šarmu, sievišķību?
O.: Tas atkarīgs no cilvēka. Protams, ir sievietes, kas pielāgojas vīriešu leksikai. Bet parasti šādas meitenes arī civilajā dzīvē ir bravūrīgas un meklē pašizpausmi vīrišķīgās nodarbēs.
I.: Gluži otrādi. Militārais dienests sievieti padara vēl sievišķīgāku. Apkārt ir tik daudz vīriešu, ka viņai savam ārējam izskatam un izturēšanās kultūrai jāpievērš īpaša uzmanība.
O.: Vīriešu kolektīvā strādāt daudz vieglāk. Varbūt tāpēc, ka viņi nav tik emocionāli, bet praktiskāki. Ja tu esi brutāla, tāda būsi arī ārpus dienesta.
Var runāt par profesijas plusiem, bet, ja iedziļinās, jums jābūt gataviem…
Abi kopā: Nogalināt…
Gribēju gan teikt ko citu, bet, ja tā, tad par nogalināšanu.
I.: Es no šā vārda nebaidos. Ja paraugās no filosofiskā viedokļa, karavīram jābūt gatavam sargāt. Viss pārējais tam ir pakārtots.
O.: Man bieži prasa, vai esmu gatava ņemt ieroci un šaut uz cilvēku. Kā karavīram jāatbild apstiprinoši. Ar to dienot ir jārēķinās.
Biju domājusi ko citu – gatavību tikt nogalinātam.
I.: Esmu izvēlējies dienēt, un ar to viss ir izteikts. Protams, tagad, kad ir ģimene, ar šo apziņu dzīvot grūtāk. Ja man jādomā, no kā vairāk baidos – nogalināt vai tikt nogalinātam –, vairāk uztrauc pirmais. Grūti ir puišiem misijās, kur pretinieku operācijās iesaistīti bērni. Ja tu nevari izšaut uz bērnu, kas gatavs spridzināt un nogalināt, tevis dēļ var aiziet bojā daudz cilvēku. Esi izvēles priekšā. Nenošausi tu, nošaus tevi. Pārdomām nav pat sekundes daļas. Un aizies bojā vēl simts cilvēku. Bībele nekad nav sludinājusi pacifismu. Tur karavīrs tieši šādā skaidrojumā – kā savas mājas, tēvzemes aizstāvis. Laime, ja aizstāvēt tu vari, nelietojot ieroci. Saprotu, ko man tūlīt aizrādīsi. Par karadarbību citās valstīs. Tas ir katras valsts politikas jautājums, ko karavīrs nav tiesīgs apstrīdēt.
O.: Ir grūti prognozēt savu rīcību. Tu vari būt psiholoģiski gatavs šaut uz cilvēku, bet nevari paredzēt, kas notiks, kad tas būs jādara. Attieksme pret dzīvi mainās pēc bērna piedzimšanas. Iespējams labs karavīrs var būt cilvēks bez ģimenes. Atceros sevi. Varēju trakot, riskēt. Tagad sevi saudzēju. Ģimene ir tā, kas karavīru var apturēt.
Vai 11. novembri izjūtat kā savus svētkus?
I.: Protams, karavīram tie ir īpaši. Pasākumi, parāde. Tad es jūtos lepns, ka esmu viens no viņiem. Vienmēr esmu izjutis šā datuma saikni ar vēsturi. Daudz esmu lasījis par latviešu karavīru kaujām pagājušā gadsimta sākumā. Iztēlē spilgti iedomājos to laiku.
Kādi ir mūsdienu latviešu karavīru brīvbrīži? Zinu, ka Igora sirdslieta ir ģitāra.
I.: Tikai sieva ir greizsirdīga uz šo instrumentu. (Smejas – red.). Nekādās skolās spēli neesmu mācījies. Tas nāca pats no sevis. Man pietiek tikai pieskarties stīgām, un atkal ir prieks iet tālāk. Tā ir saikne, kuru es nevaru izskaidrot. Droši vien dvēseles stīgas ir savienotas ar ģitāru. Sieva jau uzbubina, bet pati dāvina man aparatūru… Meita Viktorija bieži vien ir mans vienīgais klausītājs. Mamma mācās, mēs aizejam uz otru istabu un spēlējam. Viņa skaisti piesit kāju. Esam karavīru un mūziķu ģimene.
O.: Es kādreiz dejoju. Tagad neatliek laika. Patīk sports. Bet pašlaik mans hobijs ir mācības. Studēju psiholoģiju. Un nevaru sagaidīt, kad varēšu atgriezties darbā.
I.: Tas, ko Olga dara, viņai tiešām patīk. Man savs darbs arī. Ja dzīve iegrozīsies, kā domāts, esmu pārliecināts, ka bruņotie spēki būs mūsu vienīgā darbavieta, no kuras šķirties būtu grūti.
