Situāciju, kurai tuvojas darba tirgus, ticamākais, tuvākajā nākotnē varēs nosaukt par dziļu krīzi.
Situāciju, kurai tuvojas darba tirgus, ticamākais, tuvākajā nākotnē varēs nosaukt par dziļu krīzi. Pēc pagājušā gadsimta abiem pasaules kariem gandrīz katrā Latvijas ģimenē bija kāds, kas svešumā devies bēgļu gaitās, tagad jau varam runāt par trešo lielāko emigrācijas vilni pēdējo simts gadu laikā. Atšķirībā no diviem iepriekšējiem šim nav ideoloģisku sakņu. Meklēt laimi tālās zemēs rosina ekonomiskā situācija. Cik daudzi devušies strādāt uz ārvalstīm, precīzi laikam nepateiks neviens. Negribas ticēt “pusoficiālajiem” datiem par aptuveni piecdesmit tūkstošiem cilvēku. To varētu būt vismaz trīsreiz vairāk. Varētu priecāties, ka laba tiesa tautiešu atradusi normāli atalgotu darbu – paši var iztikt un vēl radiem uz mājām regulāri atsūtīt naudiņu. Kaut gan idilles nav. Pirmkārt, mūsu ieceļotāju darba rokas, kas palīdz citu valstu attīstībā, lieti būtu noderējušas pašu mājās. Otrkārt, vietējie darba devēji beidzot sit trauksmes zvanus – viņiem katastrofāli pietrūkst cilvēku, kas gribētu strādāt. Nonācis pat tik tālu, ka darba devēji arvien biežāk interesējas Nodarbinātības valsts aģentūrā, lai rastu iespēju ievest Latvijā darbaspēku no tā saucamajām “tuvajām ārzemēm” – Baltkrievijas un Ukrainas. Visvairāk par strādājošo ievešanas iespējām interesējas firmas, kas visbiežāk tiek vainotas tā saucamo aplokšņu algu maksāšanā – celtniecības un ar kokapstrādi saistītās kompānijas. Taču par šajās nozarēs strādājošajiem dzirdēts, ka vaina daļēji jāuzņemas pašiem darba ņēmējiem – viņi labprātāk izvēlas lielāku darba samaksu, nevis nomaksāt visus nodokļus.
Ar lielām grūtībām, komplektējot darbinieku komandu, sastopas lielveikalu tīkli. Tikai problēma šajā gadījumā gan cita. Proti, bijušie un pašreizējie darbinieki par to runā nelabprāt, taču veikalu ķēdēs zemās cenas tiek panāktas daļēji uz darba algas un apstākļu rēķina.
Dzirdēts, ka trūkst darbinieku jau strādājošajos un topošajos rūpniecības uzņēmumos Jelgavā. Klīst runas pat par labāko darbinieku pārpirkšanu. Daži pat sākot nopietnus priekšdarbus, lai daļu no ražošanas pārvietotu uz valstīm, kurās gala produkcijas izmaksas būs zemākas.
Minētais ir tikai pirmais nopietnais signāls, lai tam pievērstu ne vien valdības un politiķu uzmanību. Turklāt tas ir pietiekami nopietns aicinājums arodbiedrībām. Tās acīmredzot ir pārāk aizrāvušās ar iesaistīšanos politiskajās spēlēs, koķetējot ar dažu labu partiju pirms nākamā gada Saeimas vēlēšanām. Ja ar šo situāciju enerģiski netiks galā ne darba devēji, atrodot kopsaucēju starp savu peļņu un maksājot vienlaikus darbiniekiem normālas algas, ne politiķi, Latvijā vairs nebūs cilvēku, kas ievēlēs 10. Saeimas “simts gudrākās galvas”.
