Divdesmitais gadu simtenis bijis ļoti postošs Latvijas tautai. Brīvības gadi mainījušies ar Pirmā un Otrā pasaules kara un okupācijas garajiem gadiem. Brīnums, ka tauta izdzīvojusi un Latvija atkal ir brīva un neatkarīga.
Divdesmitais gadu simtenis bijis ļoti postošs Latvijas tautai. Brīvības gadi mainījušies ar Pirmā un Otrā pasaules kara un okupācijas garajiem gadiem. Brīnums, ka tauta izdzīvojusi un Latvija atkal ir brīva un neatkarīga.
Kā Izraēlas tauta savu atbrīvošanu no Ēģiptes verdzības paturēja atmiņā un nodeva nākamajām paaudzēm, tā arī mēs kā tauta gribam paturēt atmiņā un tālāk nodot mūsu cīņu, mūsu apņēmību un uzvaru, nokratot okupācijas gadu nastu. 1941. gada 14. jūnijs un 1949. gada 25. marts – tas Latvijas vēsturē ir cilvēku izvešanas laiks. Atmiņā tie palikuši kā “baigie gadi”. Atceros, kā agrā rīta stundā 14. jūnijā mašīna piestājās pie mūsu mājas celiņa Šķēlēs Varakļānu pagastā un ilgi stāvēja. Vēlāk izzinājām, ka kaimiņi aizvesti. Mūsu ģimene arī bija izsūtāmo listē, bet mūs nepaspēja aizvest, jo izcēlās karš. Tik nežēlīgi un cietsirdīgi varēja iznīcināt cilvēku dzīvības, ģimenes un tautu!
25. martā atceroties baigos notikumus, būsim pārliecināti, ka jādzīvo tā, lai tas nekad neatkārtotos. Mūsu tautas likteņi jāveido tā, ka ne mēs, ne mūsu bērni, to nekad nepiedzīvo. Dažreiz sastopoties ar trūkumiem un neizdarībām, aizmirstam kāpēc esam iestājušies ES un NATO. Aizmirstam, cik svarīga ir ārējā un iekšējā drošība. Ārējā drošība ir tautas apņēmība sevi aizsargāt, iekšējā esam mēs ar savu latviskumu, demokrātisko iekārtu, tautsaimniecisko godīgumu, tikumību, sadzīvi. Iekšējās drošības pamatā ir ticība Dievam un Kristus atzīšana par vienīgo pasaules Pestītāju.
Šodien gribas noliekt galvu to cilvēku priekšā, kas devās mocekļu nāvē, lai apliecinātu, ka ļaunumam un vardarbībai nav galavārds. Viņi pavēra Latvijas brīvības laikus. Viņu ticība Dievam, pārliecība, ka okupācija neuzvarēs, atnesusi mums jaunus laikus – brīvības laikus. Bez ticības nebūtu arī brīvības! Šī ir diena, kad gribam pateikties Dievam un izlūgties Jaunavas Marijas aizbildniecību, kā tālāk veidot mūsu zemes brīvību.
25. marts ir Latvijas sēru diena ar dziļu sāpi dvēselē. Mūsu brāļi un māsas nevainīgi cieta un mira mocekļu nāvē. Starp tiem ir arī priesteri. Viņi palikuši svešā zemē bez kapavietas. Par diviem uzsākta materiālu vākšana iespējamai beatifikācijai.
Priesteris Vladislavs Litavnieks 1941. gadā zvērīgi spīdzināts Daugavpils cietumā un 24. jūnijā nošauts. Apglabāts Višķu draudzes baznīcas dārzā.
Mariāņu Tēvs Jānis Mendriks izsūtīts uz Vorkutu un tur protesta akcijā nošauts, kapavieta nav zināma.
Sāp sirds, ka cilvēku personīgās intereses tiek vērtētas augstāk par Dieva un tautas interesēm. 20. gadsimta tēvzemes mocekļi aicina mūs neapgānīt ticības pārliecību Dievam, nepadarīt brīvību par patvaļu un piederību savai tautai par sevis nicināšanu. Viņu vārdā nolieksim galvu Dieva priekšā, ņemsim rokā sarkanbaltsarkano karogu un nesīsim lepni Latvijas vārdu gan savā, gan aizrobežu zemēs. Mēs būsim tik brīvi, cik paši gribēsim, būsim gatavi nest upurus un veltīt sevi darbam mūsu mīļajā tēvzemē.
