Sakarā ar likuma «Par arhīviem» pieņemšanas 15. gadadienu no 27. līdz 31. martam visos Latvijas arhīvos, tostarp arī Jelgavas Zonālajā valsts arhīvā, notiks atvērto durvju dienas.
Sakarā ar likuma “Par arhīviem” pieņemšanas 15. gadadienu no 27. līdz 31. martam visos Latvijas arhīvos, tostarp arī Jelgavas Zonālajā valsts arhīvā, notiks atvērto durvju dienas. To gaitā interesenti laipni aicināti uzdot ar arhīvu lietām saistītus jautājumus, izstaigāt dokumentu glabātavas.
“Sveicināti, arhivāri! Man vajag, lai jūs atdotu manu darba grāmatiņu. Kad varu pie jums aiziet?” šādu jautājumu arhīva darbiniekiem pa telefonu nākas dzirdēt bieži. Uz pretjautājumu, kurā iestādē darba grāmatiņa atstāta, bieži skan atbilde: pazaudēju. Tad gan mēle niez paironizēt – vai tiešām domājat, ka ir tik daudz arhīva darbinieku, lai staigātu pakaļ katram cilvēkam, savāktu un atnestu uz arhīvu visu, ko viņš pazaudē? Taču šādi jokot nevaram atļauties, tāpēc iecietīgi skaidrojam, ka darba grāmatiņu var saņemt tikai tādos gadījumos, ja tā atstāta pēdējā darbavietā un tā mums dokumentu atdevusi. Pazaudētās grāmatiņas pie mums pašas neuzrodas, taču ir arī citi ceļi, kā pierādīt faktus par darba stāžu. Tas gan prasa zināmu arhīva darbinieku laika un darba ieguldījumu.
Lielākai pensijai vajag piecas dienas
Nereti dzirdam arī tādas replikas: “Kā! Vai tad jums grūti pacelt to manu lietu!? Tur taču visam jābūt iekšā!” Tad atkal pacietīgi jāskaidro, ka līdz šim nav bijusi neviena institūcija, kas saņemtu informāciju no visām iestādēm, ar kurām cilvēkam ir bijusi saistība mūža garumā un veidotu katram viņa “lietu”, ko pēc tam nodotu arhīvam. Personas lietas iestādes un uzņēmumi veidoja un arī veido tikai vadošajiem un materiāli atbildīgiem darbiniekiem. Lielākajai daļai strādājošo tiek rakstītas tikai personas kartītes, un svarīgākā informācija meklējama darba līgumos un darba samaksas uzskaites dokumentos.
Pēc nodošanas arhīvā katras iestādes dokumenti veido vienu arhīva fondu. Tādējādi, ja arhīva izziņas pieprasītājs ilgstoši strādājis vienā iestādē vai uzņēmumā, sameklēt kādus datus ir samērā vienkārši, taču, ja darbavietas bieži mainītas un pieprasītājs īsti precīzi neatceras katrā nostrādāto laiku, jāpārskata vairāku fondu dokumenti, un šis process ir darbietilpīgs. Visi pieprasījumi tiek reģistrēti kopējā “rindā” un izskatīti pēc kārtas atbilstoši iesūtīšanas datumam. Tāpēc, ja pirms salīdzinoši vienkārša iesnieguma šajā rindā priekšā ir vairāku ļoti laikietilpīgu izziņu sagatavošana, arī vieglākās izziņas sagatavošanas laiks atvirzās. Kopumā tomēr cenšamies iekļauties noteiktajos termiņos – sagatavot izziņu mēneša laikā. Pieprasījumu izpildes termiņš atkarīgs arī no to kopējā daudzuma (ņemot vērā, ka izziņu arhīvā sagatavo pamatā tikai četri darbinieki, bet pieprasījumu apjoms gadā ir ap diviem tūkstošiem), kas savukārt bieži vien atkarīgs no izmaiņām likumdošanā.
Savulaik aktuāli bija saņemt pierādījumus par padomju varas atņemtajiem īpašumiem, pēc tam īpašumtiesību apliecinošos dokumentus ierakstīšanai Zemesgrāmatā, pašreizējā “kampaņa” saistīta ar piemaksām pie mazajām pensijām. Cilvēks pēkšņi atceras, ka pirms 40 gadiem kādā vasarā piecas dienas ravējis bietes kolhozā, kura nosaukumu vairs neatminas, taču tieši šo dienu pietrūkst, lai būtu piemaksas saņemšanai nepieciešamie 30 darba gadi.
Arhivār, meklē nu! Viss iepriekš minētais nav uzskatāms kā pārmetums sabiedrībai vai attaisnojums mūsu neizdarībām. Vienkārši sabiedrība šo sistēmu maz pazīst un kā gan lai pazītu, ja lielai daļai cilvēku varbūt nekad mūžā nav bijusi vajadzība arhīvā kaut ko meklēt. Tad nu veidojas priekšstats, ka sēž tur vecas tantiņas, pašķirsta vecus papīrus, padzer kafiju un aiz gara laika kaut ko ada vai tamborē. Gribētos šo priekšstatu mainīt un dot iespēju iepazīt šo darbu tiešāk un tuvāk.
Par naudu mūs nenopirksiet
Mūsu arhīvā strādā dažāda gadagājuma darbinieki – gan pieredzējuši un ļoti pieredzējuši arhivāri, gan pavisam jaunas meitenes ar svešvalodu un jauno tehnoloģiju zināšanām. Mūsu darbs nav tikai gatavot izziņas. Arhīvā glabātā informācija rodas iestādēs, kuru Jelgavas Zonālā valsts arhīva pārziņā ir vairāk nekā četri simti. Katra dokumenta tapšanas brīdī arhivārs nevar būt klāt, tāpēc diemžēl nākas uzklausīt pārmetumus arī par iestāžu darbinieku kļūdām un neprecizitātēm. Taču labot neko tur nespējam. Ar gandarījumu un tīru sirdsapziņu var apgalvot, ka arhīva darbības laikā nav bijis neviena gadījuma, kad mēs būtu viltojuši datus. Tāpēc ir ļoti sāpīgi dzirdēt netaktiskas replikas vai slēptus mājienus, ka tagad jau visur par naudu visu var dabūt tā, kā vajadzīgs. Nu nav pie mums tā bijis un nebūs!
Kad govij uzlikti nodokļi
Patiesības izzināšanas nolūkā ceļu uz mūsu lasītavu apguvuši vēsturnieki, izglītības darbinieki, studenti. Arī skolēni pēdējos gados datus projektu darbiem meklē pie mums. Jo galu galā 600 tūkstošos lietu, kas arhīvā glabājas, vēl ir daudz neizpētītu faktu. Piemēram, kolhozu dibināšanas un pirmo darbības gadu protokolus iespējams lasīt līdzīgi romānam “Uz jauno krastu”, lai gan mūsdienu jaunietim būs grūti noticēt, ka tiesības iegādāties dažus metrus visvienkāršākā auduma apģērba uzšūšanai slaucēja varēja iegūt tikai par augstiem darba rādītājiem.
Par savu laiku stāsta arī svinīgā nopietnībā apspriestie un atbalstītie vēstuļu teksti dižajam skolotājam biedram Staļinam. Un arī tāds jociņš, ka “priekšsēdētājs apvienojis savu personīgo govi kolhozā, jo uz tās uzliktas piena nodevas” nāk no nopietniem arhīva dokumentiem.
Palīdzēs datorklikšķis
Mūsdienīgais arhīva apmeklētājs nav nekāds tumsonis. Viņš zina, ka ir visuvarenais dators, – un “vai tad jums grūti uzklikšķināt manu uzvārdu un iedot to izziņu?!”. Atkal jāpieviļ šīs cerības, jo digitalizēt miljoniem glabāto dokumentu un izstrādāt programmu, lai varētu atrast jebkuru faktu, būtu pārāk dārgi un laikietilpīgi. Taču ir arī laba ziņa – to, vai kādas iestādes dokumenti nonākuši arhīvā, katrs interesents jau tagad var uzzināt arhīvu sistēmas mājas lapā (www.arhivi.gov.lv). Tad var doties uz minēto arhīvu vai rakstīt tam, un tiks sameklēti nepieciešamie dati.
Protams, informācija, kas iestādēs veidojas šodien, ar laiku arī būs vēsture. Tāpēc arhīvi ir sarežģīta procesa sākumā, kas saistīti ar mūsdienu tehnoloģijām, kas iestādēm arvien vairāk palīdz savu darbību dokumentēt elektroniski. Iestādes gan galvenokārt to saista ar ikdienas nepieciešamību, bet kā nozīmīgākā informācijas daļa saglabāsies nākotnei, lai nepieciešamības gadījumā patiešām varētu “uzklikšķināt”? Arī tādu jautājumu šodien uzdod arhīva darbiniekam. Protams, apjomi būs fiziski daudz mazāki, tāpēc informācijas nesējus plānots izvietot vienā specializētā elektronisko dokumentu glabātavā, kas jau izveidota Latvijas Valsts kinofotofonodokumentu arhīvā Rīgā.
Telpu jautājums gan ir šā procesa vienkāršākā daļa. Būtiskākais – kā izvērtēt, atlasīt un pieņemt glabāšanā šos informācijas nesējus, ja iestādes lieto atšķirīgas programmas, turklāt, tehnoloģijām strauji attīstoties, tās bieži maina un uzlabo, vienlaikus zaudējot daļu datu, kas tobrīd nav aktīvā apritē. Lai gan ir Elektronisko dokumentu likums un arī atbilstoši Ministru kabineta noteikumi par elektronisko dokumentu arhivēšanu, pieredze liecina, ka vēl ir daudz neskaidrību. Līdz šim arhivāri iepazinuši 300 000 dažādu informācijas sistēmu un reģistru Latvijas iestādēs.
Par gaidāmajām atvērto durvju dienām vēl piebildīšu – kolektīvus apmeklējumus gan lūdzam pieteikt iepriekš pa tālruni 3020733. Mēs jūs patiesi mīļi gaidīsim – nāciet, iepazīsimies!
***
Jelgavas zonālais valsts arhīvs
– Dibināts 1964. gadā.
– Patlaban tajā glabājas vairāk nekā 600 tūkstošu glabājamo vienību, kas aptver laika posmu no 1945. līdz 1995. gadam.
– Arhīvā atrodami materiāli par vairāk nekā 1600 iestādēm un uzņēmumiem Jelgavas, Dobeles un Bauskas pilsētās un rajonos.
– Arhīvu apmeklē ap trīs tūkstoši interesentu gadā.
– Izziņu pieprasītāji saņem atbildes uz iesniegumiem 30 dienu laikā.
