Ik pa brīdim parādās paziņojumi, ka kāda pakalpojuma vai preces cena atkal palēkusies par tik un tik procentpunktu daļām.
Ik pa brīdim parādās paziņojumi, ka kāda pakalpojuma vai preces cena atkal palēkusies par tik un tik procentpunktu daļām. Gadās arī, ka minēti tiek veseli procenti. Šādi paziņojumi plašsaziņas līdzekļos pēdējos gados ir tik ikdienišķa parādība, ka dažbrīd acis vai ausis to īsti nemaz neuztver. Daudz reālāki šie sākumā neko neizsakošie skaitļi kļūst tad, ja ir skaidrojums, ka kaut kas atkal palicis dārgāks. Domājams, vairums iedzīvotāju mierīgi gar ausīm palaiž informāciju, ka cenu paaugstinājums skar, teiksim, zelta vai briljanta izstrādājumus. Varbūt vien nogroza galvu, kā tiem nabagiem, kas tos iegādājas bieži un vairumā, atkal nav paveicies. Citāda situācija kļūst, kad uzzinām par dabasgāzes, degvielas, elektroenerģijas, ūdens un apkures cenu celšanos. Protams, ir arī tādi, kuriem tas īpašas emocijas neizraisa. Kāda starpība – lats, pieci, desmit vai pat piecdesmit vairāk vai mazāk. Tikai cik tādu ir mūsu valstī? Vien kāda procenta daļa vai procentiņš. Pārējiem atliek grūti nopūsties un savilkt jostu ciešāk.
Tikko Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas (SPRK) padome apstiprinājusi energoresursu piegādātāja monopolista akciju sabiedrības “Latvijas gāze” (LG) iepriekš iesniegto dabasgāzes tarifu projektu. Taču neceriet, ka tas paredz tarifu samazinājumu. Tie no 1. maija gan augšot “tikai” par 1,9 santīmiem par kubikmetru gāzes. Eksperti mierina, ka tas papildus būs vien 0,1 – 0,2 procentpunkti pie šāgada inflācijas. Taču palicis vēl kāds skaitlis – 18 procentu, par kuriem maksās iedzīvotāji, un vairāk par 25 procentiem maksās tā saucamie lielie patērētāji. Virtuvē uz gāzes plīts zupu un kartupeļus vārot, izlietotā dabasgāze ik mēnesi no iedzīvotāju maka līdz šim izņēma ap 1,5 procentu līdzekļu, un nekas labs nav jāgaida jau ar rudenī gaidāmo siltumenerģijas tarifu.
Par paredzamo celšanos jau paziņojuši siltumapgādātāji Rīgā un Latgalē. Nav divu domu, ka arī pašu “Jelgavas koģenerācija” nākamajā apkures sezonā tarifu neatstās līdzšinējo. Neatpaliks Latvijas vienīgais apgādātājs ar elektroenerģiju – “Latvenergo”. Tālāk jau pa ķēdīti – ūdens un pārējie komunālie pakalpojumi, pārtika un citas būtiskas dzīvošanai nepieciešamās lietas.
Padoma, kā izrauties no šā nepārtrauktā cenu kāpuma apburtā loka, ticamākais, nav neviena gudrinieka “recepšu” grāmatā. Drīzāk otrādi – līdz dabasgāzes un citu saistīto produktu un pakalpojumu tarifi pie mums nesasniegs ES valstu vidējo līmeni, papildu procentu izķeksēšana no mūsu makiem latu izskatā neapstāsies. Un arī tā vēl nebūs nekāda garantija, ka šis vāveres ritenis apstāsies. Dabasgāzes cena pasaules tirgū tiek piesaistīta mazuta cenai, un tai, kā zināms, arī ir tendence kāpt. Atliek vien mierināt sevi ar domu, ka pagaidām pie mums dabasgāzes tarifs ir zemākais ES.
Tā kā monopoluzņēmumu “Latvijas gāze” savulaik ļoti sekmīgi un valstij acīmredzot izdevīgi esam noprivatizējuši, vienīgais, ko varam ietekmēt, ir visiem iespējamiem veidiem (protams, legāliem) pieprasīt piegādāto preču un pakalpojumu kvalitātes atbilstību tai, par kuru citur maksā pilnu cenu. Un prasīt jāsāk jau tagad, lai līdz brīdim, kad cenas pie mums būs tādas pašās kā citur Eiropā, pakalpojumu piegādātāji būtu tikpat apsviedīgi šā vārda labākajā nozīmē. Lai siltums sildītu to, kas tam būtu jāsilda, lai pa krānu tecētu tādas kvalitātes ūdens, kāds tiek solīts, bet mūsu mājokļu apsaimniekotāji darbotos kā saimnieki.
