Šodien mēs pieminam 1949. gada 25. martā uz Sibīriju izvestos 42 133 Latvijas cilvēkus, jo īpaši tos, kas gāja bojā.
Šodien mēs pieminam 1949. gada 25. martā uz Sibīriju izvestos 42 133 Latvijas cilvēkus, jo īpaši tos, kas gāja bojā. Tāpat kā citus gadus, arī šogad ceram, ka sagaidīsim no deportāciju organizētājiem atvainošanos par nodarītajām ļaundarībām. Pieminēt pagājušo, tuviniekus, draugus vai paziņas pie sev svētām vietām šodien dodas daudzi jo daudzi Latvijas iedzīvotāji.
Ne tikai latvieši. Jā, izvesto sarakstos šajā dienā (arī 1941. gada jūnijā) figurēja ne tikai mūsu tautiešu vārdi. Faktiski tolaik nebija nevienas tautības, kuras pārstāvji nedevās tālajā Golgātas ceļā. Taču dienā, kad gribas klusi atcerēties un pieminēt, par visām varītēm izlīdīs laukā kas ķecerīgs, šai dienai pilnīgi nepiemērots. Jāatzīst godīgi, ka dažkārt paši ne tikai 25. martu, bet arī citas kalendārā atzīmētās piemiņas, atceres un sēru dienas esam padarījuši par ko tādu, kam ar pieminēšanu nav nekāda sakara.
Pirms trim dienām Saeimas Nacionālās drošības komisijas vadītājs Indulis Emsis jau savlaicīgi 25. martu un citas dienas iezīmēja kā īpaši provokācijām bagātas. Turklāt uzsverot, ka šogad gan Drošības, gan Kārtības policijai būs sevišķi nopietni jāpastrādā. Esot saņemta informācija par gaidāmiem jauniem terora aktiem pasaulē, tostarp arī pie mums Latvijā. Vai viņam ir taisnība? Acīmredzot, jo cilvēks, kas ieņem tik nopietnu amatu, nedrīkstētu atļauties bārstīties ar nepārbaudītu informāciju. Vien šajā sakarā pārdomas izraisa daži aspekti Latvijai un tās iedzīvotājiem zīmīgos vēstures pagrieziena punktos.
Smejamies – kur divi latvieši, tur trīs partijas. Jāpiekrīt, ka mūsu tautas liktenis gadsimtos nav bijis viegls, ka starp gada 365 dienām grūti atrodama tāda, kad kādam nebūtu gauži nodarīts pāri. Tajā pašā laikā, atgriežoties pie mūsu kalendārā sēru lentēm apvītajiem datumiem, nepamet izjūta, ka šajā ziņā esam rīkojušies kā pieminētie divi latvieši, kam trīs partijas, – savas kašķīgās un nesaticīgās dabas dēļ nevaram vienoties par vienu visu sēru dienu, jo kuras sēras tad būs galvenās. Tieši tāpēc mīļā miera labad esam sadibinājuši partiju lērumu, kas ikreiz, tuvojoties vēlēšanām, gatavas vai rīkli cita citai pārgrauzt. Tieši tāpēc teju reizi mēnesī kāds bēdīgs pagātnes notikums jāpiemin. Tie, kas tika izvesti 1941. gada jūnijā vai 1949. gada 25. martā, to atceras tieši šajās dienās. Ebreji, kuru tuvinieki gāja bojā holokaustā, to atminas dienā, kad Rīgā tika nodedzināta sinagoga. Tikko bija 16. marts, kad to pieminēja latviešu SS leģionā dienējušie, atceroties savus biedrus. Bet mana vectēva brālis, piemēram, tika represēts un nošauts Krievijā 1938. gada aprīlī, ne decembrī, kad pēc kalendāra man tas būtu jāpiemin. To atceros katru gadu aprīlī un savu atmiņu nevienam neuzspiežu. Citiem Latvijas iedzīvotājiem ir vēl citas nenosauktas atceres dienas, kad varām par upuri krituši viņu tuvinieki. Tajā pašā laikā Latvijā dzīvo cilvēki, kuriem mūžam būs pieminams 9. maijs un vēl kādi datumi, kurus tagad mēģinām izsvītrot no atminamām dienām. Nejaukākais ir tas, ka tos šodien mēģina izmantot daudzi, kam brīva un neatkarīga Latvija ir kā dadzis acīs.
Savas piemiņas vietas ir gan Gulaga nometnēs nosūtītajiem, gan leģionāriem, gan sarkanajā armijā kritušajiem. Tur, kur viņu dvēseles ir tagad, ticamākais, nav vietas naidam un nesaprašanās mutulim, kas virmo starp dzīvajiem. Tieši tāpēc par to būtu svarīgi padomāt šodien, 25. martā. Aiziet katram uz savu svēto piemiņas vietu un pieminēt. Bez naida un skatoties nākotnē.
