16. marts veiksmīgi pārciests, izmantojot savdabīgu «paslēpju» metodi, taču strauji tuvojas arī citi lieli pasākumi, tādi kā pasaules hokeja čempionāts, NATO sammits.
16. marts veiksmīgi pārciests, izmantojot savdabīgu “paslēpju” metodi, taču strauji tuvojas arī citi lieli pasākumi, tādi kā pasaules hokeja čempionāts, NATO sammits, drīzumā gaidāma tūrisma sezonas sākšanās, un Latvijas uzdevums ir gādāt gan par pilsoņu, gan iebraucēju drošību. Vai turpmāk žogs tiks sliets katru reizi, kad būs paredzēta lielāka cilvēku pulcēšanās pie Brīvības pieminekļa? Šāda rīcība, lai arī iespējama, nerisina problēmu ilgtermiņā un norāda, ka tās sakne slēpjas dziļāk, proti, Iekšlietu ministrijas neizdarībā un kūtrumā.
Kā 16. martā tika lepni demonstrēts, valstī ir specvienība ar nosaukumu “Alfa”, kas apgādāta ar speciāliem tērpiem, ekipējumu un izgājusi īpašas mācības. Nerunāsim par to, ka šajā vienībā ietilpst tikai 100 vīru, kuri nevar nodrošināt vispārēju kārtību, runāsim par ierindas policistu, kurš nevar lepoties ar šādu aprīkojumu un praksi. Policijas darbinieki “veiksmīgi” spēja stāvēt pretī miermīlīgam pūlim, bet rodas jautājums – kas notiktu, ja viņiem būtu jāapspiež, piemēram, studentu nemieri, kā tas notiek Francijā?
Ikdienas darbā policistam jāsaskaras ar sociālo garantiju trūkumu, pilnīgu pakļaušanos stingrai hierarhijai un vadības neieinteresētību situācijas uzlabošanā. Tā iemesls ir nesakārtotā iekšlietu sistēma, ko raksturo viens vārds – “stagnācija”. Kaut arī policijas darbinieks tiek aicināts iegūt augstāko juridisko izglītību (protams, par paša līdzekļiem), zināšanu izmantošana praksē, aizstāvot personīgās intereses darba tiesību jomā, faktiski nav iespējama. Ierindas policists atrodas tiešā hierarhijas pakļautībā un ir atkarīgs no augstākstāvošo labvēlības.
Regulārās darbību imitējošās reformas nodrošina nevis uzlabojumus iekšlietu sistēmā strādājošajiem, bet ļauj atbrīvoties no nevēlamiem darbiniekiem, kas traucē iesīkstējušās sistēmas turpmāku stagnēšanu. Turklāt ierindas policijas darbinieka atalgojums ir tik neadekvāts, ka daļa izmanto šīs reformas, lai darbu policijā nomainītu pret ienesīgāku un vienlaikus prestižāku nodarbošanos, piemēram, Aizsardzības ministrijas struktūrās vai dodoties peļņā uz Īriju. Tādējādi policijas darbinieku skaits sarūk. Kā lai Valsts policiju tiktu uzskatīta par godājamu darbavietu, ja valsts nenodrošina pat likumā minēto garantiju ievērošanu? Tā vietā, lai apmaksātu, piemēram, virsstundu darbu vai darbu svētku dienās, tiek ieguldīti milzīgi līdzekļi, būvējot atsevišķas prestižas policijas ēkas, kas vienkāršā policista darbā nekādas izmaiņas neienes. Lai spētu nodrošināt ikviena cilvēka drošību, policistam jāizmanto kā zināšanas, tā arī fiziskais spēks, bet daudzviet viņiem nav pieejamas sporta zāles treniņiem. Policists atrodas sarežģītā situācijā – viņš ir tas, kuru vistiešāk skar Iekšlietu ministrijas un policijas vadības neveiksmīgā darbība, bet viņam ir vismazākās iespējas ietekmēt stāvokļa uzlabošanos. Valsts iekšējās drošības problēmu risināšanai nepieciešams ilgs, mērķtiecīgs un progresīvs darbs, bez žēlastības “izravējot” iesūnojušos principus un metodes.
Pirmkārt, jāizbeidz situācija, kad divu vadošo institūciju – Valsts policijas un Rīgas Galvenās policijas pārvaldes – darbība dublējas. Atšķirībā no līdzšinējām reformām, kas faktiski neskar vadošos Valsts policijas posteņus, jāsper drosmīgs solis un viena no šīm institūcijām jālikvidē, samazinot “kabinetos sēdošo” darbinieku skaitu.
Otrkārt, policijas darbiniekam jānodrošina mūsdienīgs tehniskais aprīkojums, kas vienlaicīgi celtu kā darba kvalitāti, tā policijas prestižu. Paraugoties uz kaimiņu valstīm, redzams, ka tas ir iespējams. Viena rīcības alternatīva – nepieciešamo tehnisko ierīču īrēšana no privātajām struktūrām, kas veiktu arī to apkopi, ļaujot policijai nodarboties ar galveno mērķi – kārtības nodrošināšanu valstī.
Treškārt, valsts drošības interesēs jārod iespēja daļu aizsardzībai atvēlēto līdzekļu novirzīt iekšējās drošības uzlabošanai. Domājot tikai par ārējo drošību, valsts ievainojamība saglabājas, izmantojot iekšēju nemieru provokācijas, ko spilgti gadu no gada apliecina 16. marta notikumi.
Žogs ap Brīvības pieminekli ir klaja valdības atzīšanās, ka iekšlietu sistēma nespēj nodrošināt demokrātisku viedokļu paušanu bez fiziskām sadursmēm, neietekmējoties no politiskā spiediena.
Saīsināti no delfi.lv
