Pēdējā laikā lielāka vai mazāka uzmanība pievērsta Latvijas kādreizējiem Padomju Savienības partneriem – Baltkrievijai un Ukrainai.
Pēdējā laikā lielāka vai mazāka uzmanība pievērsta Latvijas kādreizējiem Padomju Savienības partneriem – Baltkrievijai un Ukrainai. Tikai nedēļa šķīra prezidenta vēlēšanas vienā valstī un parlamenta otrā, tomēr to norises iznākums vērtējams gana atšķirīgi.
Pirms 2004. gada parlamenta vēlēšanām Baltkrievijā portālā “politika.lv” tika publicēta intervija ar šīs valsts publicistu Pāvelu Šeremetu, kas politiskās vajāšanas dēļ strādā Krievijā. Toreiz, pirms referenduma par prezidenta pilnvaru pagarināšanu, uz jautājumu, cik ilgi Aleksandrs Lukašenko būs savā amatā, P.Šeremets atbildēja: “Es domāju, ka tagad viņi (varas pārstāvji – red.) varēs falsificēt rezultātus un cilvēku, kas izies ielās, nebūs pārāk daudz, bet protestu potenciāls ir liels. Tā būs pēdējā Lukašenko falsifikācija. Pēc noskaņojuma sabiedrībā es jūtu, ka 2006. gadu viņš vairs nepārdzīvos.” Realitāte pierādīja pretējo – A.Lukašenko varu ir saglabājis. Jāpiekrīt tam, ka krēsla saglabāšanai tika likts lietā viss arsenāla klāsts, ko valstī valdošais režīms bija saņēmis mantojumā no PSRS laikiem – ideoloģisko iedzīvotāju apstrādi, kā arī slēptā un atklātā spēka struktūru izmantošanu. Turklāt vēlēšanu procedūru par atklātu un demokrātisku var nosaukt tikai tās īstenotāji un viņu sabiedrotie.
Saistībā ar Baltkrieviju un jau minēto interviju vērts pieminēt vēl kādu citātu: “Atkal Baltkrievijas sabiedrībā var just demokrātisko opozīcijas spēku konsolidāciju. Baltkrievijā visas partijas no galējiem nacionālistiem līdz komunistiem apvienotas kopīgā politiskā koalīcijā. Viņiem ir viens mērķis – lai nebūtu Lukašenko.” Šajā punktā, šķiet, P.Šeremets savulaik alojās visvairāk. Kaut gan vienoti vārdos, patiesībā visi trīs opozīcijas kandidāti līdz pat pēdējai priekšvēlēšanu dienai nespēja vienoties par kopīgu pārstāvi. Katrs vilka uz savu pusi un vēl vairāk sašķēla nemaz ne tik daudzgalvaino Lukašenko pretinieku nometni. Pat “Ziņas”, esot prezidenta vēlēšanu dienās Baltkrievijā, no savstarpēji nesaistītiem opozīcijas avotiem varēja uzklausīt versiju, ka šāda sadumstralotība tika atbalstīta un veicināta. Kurš tieši bijis viltus opozicionārs, var nojaust pēc tā, ka sestdienas opozīcijas mītiņā viens no kandidātiem – Aleksandrs Kozuļins – trešdaļu mītiņa dalībnieku izprovocēja doties gājienā, tādējādi izraisot asiņainas sadursmes. Ko vairāk pašlaik var vēlēties A.Lukašenko, lai gana jau iebiedētajai sabiedrībai parādītu “demokrātijas musinošo un asiņaino seju”. Atliek vien cerēt, ka pamazām grūstošā informācijas blokāde Baltkrievijā spēs pārliecināt iedzīvotājus, ka iespējams dzīvot citādi. Skaidrs, ka arī Latvijai savs vārds šajā sakāms.
Pieminot Ukrainu, vērts atgādināt, ka arī tur pirms parlamenta vēlēšanām bija izveidojusies interesanta situācija. Pirmkārt, “oranžās revolūcijas” līderu – tagadējā prezidenta Viktora Juščenko un viņa līdzgaitnieces Jūlijas Timošenko – strīds. Pēc tā katrs startēja ar savu partijas sarakstu. Ukrainas parlamenta vēlēšanās visvairāk balsu – trešdaļu – guvusi bijušā Ukrainas premjerministra Viktora Janukoviča prokrieviskā Reģionu partija. Seko bijušās premjeres J.Timošenko bloks, bet V.Juščenko partija “Mūsu Ukraina” palikusi trešajā vietā. Skaidrs, ka šādu rezultātu iemesls bija vēlētāju daļēja vilšanās par līdz šim liberālās komandas šķelšanos, kas izraisīja ekonomikas tempu palēnināšanos. Lai Reģionu partija netiktu pie varas, ļoti ticams, ka bijušie līdzgaitnieki kopā ar Sociālistu partiju (ceturtais lielākais balsu skaits) spēs pārvarēt ambīcijas un veidot valdību. Citādi atgriešanās pie “vērtībām”, kas ir cieņā Baltkrievijā, Ukrainā būs neizbēgama.
