Korupcijas skandāls, kas, pateicoties medijiem, ieguvis skanīgo epitetu «Jūrmalgeita», sabiedrības vienmuļi pelēkajā ikdienā pēdējo trīs nedēļu laikā spējis ienest pa nelielam, savā nekaunībā gan šokējošam, gan uzjautrinošam satricinājumam.
Korupcijas skandāls, kas, pateicoties medijiem, ieguvis skanīgo epitetu “Jūrmalgeita”, sabiedrības vienmuļi pelēkajā ikdienā pēdējo trīs nedēļu laikā spējis ienest pa nelielam, savā nekaunībā gan šokējošam, gan uzjautrinošam satricinājumam. Domājams, ar tālejošām sekām, ko uzskatāmā formā būs iespējams manīt jau oktobrī.
Starp citiem skandālā iesaistītajiem aizvadītajā nedēļā politiskās liekulības verbālajā tirgū ar savām sentencēm īpaši izcēlies viens personāžs – nu jau no amata atstādinātais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers. Pēc skandāla gan izteikumos tālrādē, gan intervijās presē no augstā amata nomestais kungs pamanījies īpaši uzsvērt “vienu lietu” – atvadas no aktīvās politikas viņa tuvākajos plānos neietilpst. Eksministrs sev šķiet teju tik tīrs un skaidrs kā bāreņa asara un kristāla podiņš, kopā ņemot, ka nekaunas puiciskā bravūrā un nikni maniakālā apsēstībā teju pārņemt televīzijas programmas vadītāja ambīcijas vai vismaz radīt Berluskoni tipa “kurš te ir saimnieks?” oreolu. Labi apzinoties Temīdas allaž tik vārās roķeles, Šlesers vēsā mierā nekautrējas ņirdzīgi likt tālrādes žurnālistiem pastāvēt pie ratiem, visgudri skaidrojot, ka viņi, lūk, nav te nekādi tiesneši, kas nabaga liecinieku stums zem giljotīnas, un, pat pieķerts melos, spirinās kā lamatās ietrenkts lapsa kūmiņš.
Visos politikā pavadītajos gados eksministrs, šķiet, ne mirkli nav aizdomājies līdz tādam jēdzienam kā morālā atbildība. Iespējams, līdz “mācītāju” partijas līdera saprašanai tā arī nav nonākusi rietumu sabiedrībā lielākoties tik ierastā atziņa – vismaz uz laiku atstāt politisko skatuvi, ja sabiedrībā rodas kaut mazākās šaubas par politiķa godaprātu kaut vai “formālā” līmenī.
Bijušais satiksmes jomas pārraudzītājs izvēlējies citu taktiku – nokļūstot mēslos līdz ausīm, meklēt tos, kas varētu būt sasmērējušies vēl vairāk, skatu vēršot savu niknāko politisko konkurentu virzienā. Šlesers jau paguvis paust nodomu atjaunot Saeimas deputāta mandātu un ietaupīto laiku izmantot, lai gatavotos nākamajām parlamenta vēlēšanām. Paredzams, ka Šlesera drosmes trūkums, lai atzītu pilnīgi aplamo rīcību Jūrmalas pilsētas mēra vēlēšanu laikā, līdz ar citiem sabiedrībā ne īpaši augstu vērtētiem “mācītāju” izgājieniem šo partiju nogremdēs politiskās vircas bedrē un nolems aizmirstībai. Un nelīdzēs ne biedrošanās ar jau senāk no politiskās skatuves skandalozi nolidojušiem “veterāniem”, ne drudžainie spriedelējumi no sērijas “kam tas ir izdevīgi” vai superdārgas reklāmas kampaņas un pat ne Šlesera iepriekš paveiktais, atrodoties satiksmes ministra amatā, kā, piemēram, zemo cenu aviokompāniju piesaiste, par ko liela daļa iedzīvotāju teiktu tikai paldies. Tomēr, ņemot vērā politiķa līdzšinējo darbību, dibinot partijas gluži kā privātfirmas nav izslēgta jauna politiskā spēka parādīšanās pie politiskā apvāršņa ar eksministru miljonāru priekšgalā, nākamo kārtas skaitli tā nosaukumā un jauniem saukļiem.
Ja vien paša Šlesera vērtību skalas augšgalā dominētu viņa partijas sludinātās kristīgās un morālās vērtības, viņam ardievas politiskajai darbībai būtu pieklājies pamāt jau tad, kad, būdams aktīvajā politikā, kopā ar kādreizējiem biznesa partneriem veiksmīgi realizēja ne vienu vien būvniecības projektu, tajā skaitā Saules akmeni Pārdaugavā. Tā vietā eksministrs, šķiet, paļāvās uz frāzes “vīrs un vārds” labskanību un mediju fiksētiem dievkalpojumu apmeklējumiem ģimenes lokā. Diemžēl atklātībā nākušie “Jūrmalgeitas” telefona sarunu ieraksti liek atcerēties kāda rakstnieka teicienu, ka sirdi vienmēr var paslēpt aiz neilona virskrekla un svētulīgas sejas.
