Nobeigums. Sākums 22. marta un 1. aprīļa numurā.
Nobeigums. Sākums 22. marta un 1. aprīļa numurā.
Cīruļputenī braucām skatīt vienu no Sibiu industriālajiem parkiem, kur mājvietu radušas vairākas ražotnes. Vienā izgatavoja plastmasas detaļas, citā kaut ko no metāla.
Japāņu firmā, kura automašīnām ražo gaisa spilvenus, kas avārijas gadījumā mazina triecienu salonā sēdošajiem, darba procesam varējām “uzmest aci” tikai caur stiklotu logu. Tehnoloģiskie procesi ir tik smalki, ka tāds nepiederošais ekskursants nedrīkst tuvumā kāju spert. Strādnieki mums lielākoties uzsmaidīja un sveicināja. Viņi neizskatījās pēc Plūdoņa “dzīves jūga mēmajiem vilcējiem”. Pēc Rīgas un arī Jelgavas mērauklām ir skaidrs, ka diez cik laba iztikšana ar algu 150 – 300 eiro mēnesī jau nu nav. Lai gan lēto darba roku šūšanas firmās vai, piemēram, zivju pārstrādē, cik zinu, strādājošie Latvijā saņem apmēram to pašu, ja ne mazāk. Mūsu sievas autobusā, kas pulksten trijos no rīta iet no Jelgavas uz zivju cehu Lapmežciemā, liekas, smaida retāk.
Pie šīm pārdomām iederas saruna ar Sibiu piepilsētas Čisnadijas galvu Johanu Kreču, protams, pēc tautības vācieti. Uz manu jautājumu, kāpēc viņš pēc revolūcijas nedomāja repatriēties uz savu senču un labklājības zemi Vāciju, apmēram piecdesmit gadu vecais vīrs atbildēja: “Pēc profesijas esmu poligrāfists. Deviņdesmito gadu vidū aizbraucu uz Vāciju, kur dabūju nekvalificētu darbu tipogrāfijā. Pēc piecām nedēļām man piedāvāja vadīt nodaļu un arī labu algu. Tomēr kaut kas ir jāziedo, lai Transilvānijā vāciešiem būtu nākotne.”
Jūt vecos plusus
Trešā mūsu apskatītā Transilvānijas pilsēta, kur par pašvaldības vadītāju ievēlēts vācietis, bija Mediaša. Tā ar 50 tūkstošiem iedzīvotāju atrodas gandrīz 60 kilometru no Sibiu un arī sevi piesaka kā dinamiskas attīstības paraugu. Interesanti, ka pilsētas galva Daniels Telmans, pieņemot mūsu grupu, zināmā mērā atzinīgi izteicās par komunistu laikiem. Lūk, pēc Otrā pasaules kara piedzīvotā Rumānijas industrializācija esot salīdzināma ar Olivera Kromvela aizstāvētās jaundzimušās buržuāzijas atmodu 17. gadsimta Liebritānijā.a Jāpaskaidro, ka Rumānijā vēl šodien puse iedzīvotāju dzīvo laukos un strādā daļēji naturālās saimniecībās. Galvenokārt pateicoties iepriekšējos gadu desmitos veiktajai industrializācijai, tagad tur ir kvalificēts darbaspēks un var ienākt Rietumu investori. Kā apstiprinājumu šai domai kādas jaunas automehānikas firmas apspriežu zālē redzējām sociālisma laika relikviju – kokgriezēju smalki darinātu tribīni, uz kura bija Rumānijas Sociālistiskās Republikas ģerbonis. Rumānija gan atšķirībā no Latvijas industrializācijas procesā netika kolonizēta ar sveštautiešu darbaspēka pieplūdumu.
Diezgan satraucoši pašvaldības vadītājs runāja par kvalificētā darbaspēka migrāciju uz Rietumiem. No Mediašas esot izbraukusi piektā daļa iedzīvotāju. Labi, ka visapkārt ir pārapdzīvoti lauki, kas nodrošina to, ka pilsēta nav manāmi iztukšojusies. Tiek lēsts, ka, saņemot vidēji 400 – 500 eiro mēnesī, rumāņiem vairs nebūtu lielas jēgas ceļot prom. Vismaz gadījumos, ja daļa ģimenes paliek dzimtenē.
Ar aizkritušām ausīm
Laiks Transilvānijā, pateicoties ceļojuma organizatoriem, pagāja ātri. Pēdējā – trešā – diena iznāca 8. marts. Jau iepriekš Sibiu centrā bijām ievērojuši rosīgus puķu tirgotājus. Mazi ziediņi spīdīgās sudrabota papīra tūtiņās, ko ik pa laikam kāds nopirka. 8. marta rītā tāda tūtiņa bija vai katram trešajam. Kādai skolniecei rokās redzēju pat piecas. Ziedi nelieli – frēzijas, kaut kas līdzīgs sniegpulkstenītēm –, bet mīļai uzmanībai jau ar to pilnīgi pietiek.
Pēdējā dienā gadījās ausīs mazliet izjust, kā tas ir, ja Karpatu kalnos auto, braucot pa serpentīnu, uzvijas vairāk nekā tūkstoš metru augstumā virs jūras līmeņa. Kalnu skaistums, kad skaties pāri zemāk augošo koku galotnēm, protams, pievelk. Pirms gadiem divdesmit, trīsdesmit, piecdesmit latviešiem Karpati ar ūdenstūristu iecienītām upēm, masu tūristiem pieejamām virsotnēm saistījās ar Rietumukrainu, Moldāviju. Rumānija palika aiz dzeloņdrātīm apstieptās Padomju Savienības robežas. Taču tagad vienkāršāk un lētāk ir aizbraukt uz Rietumkarpatiem Transilvānijā.
Pēdējā dienā bija paredzēti divi apciemojumi Sibiu vecpilpilsētas centrā. Parastie tūristi jau mājās ne pie viena neiet, bet mums bija iespēja kaut pusstundu paciemoties pie mūsu ceļveža Martina Šklerus onkuļa arhitekta Hermana Fabinī. Viņam ir savs birojs, kas nodarbojas ar arhitektūras pieminekļu restaurāciju un veic arī rūpniecisko objektu būves pasūtījumus. No 2000. līdz 2004. gadam H.Fabinī bija ievēlēts par Rumānijas parlamenta deputātu. Tur viņš centies aizstāvēt pilsoniskās intereses, piemēram, iestājies par salīdzinoši lēto rindu savrupmāju būvniecību. Taču realitāte pagaidām esot tāda, ka Rumānijā dominējošie būvobjekti ir ražotnes, sociālās mājas un jaunbagātnieku villas, dažkārt pat ar trīsdesmit istabām. Vidusslānis ir varbūt pat plānāks nekā Latvijā. Ieskatoties Fabīnī kunga dzīvokļa un reizē arī biroja iekārtojumā, gribot negribot mani, cik daudz latviešiem un vāciešiem ir tuva. Piemēram, pelēkais pavalkātais pulovers, kas vecajam kungam bija mugurā, padarīja viņu līdzīgu simtiem mūsu opīšu tepat Jelgavā, Rīgā vai Jaunsvirlaukā. Uz jautājumu, kā tagad dzīvo vācu minoritāte Rumānijā, vecais trasilvānietis ar klusu inteliģentu krekšķi atbildēja: “Neslikti.”
Optimistiska dāvana savam pagastam
Otrā mūsu mājas vizīte bija pie kādas vientuļas un slimību nomocītas pensionāres Danas. Viņa pirms vairākiem gadiem nejauši iepazinās ar Joahimu Zīgeristu, un viņš sievietei cenšas palīdzēt. Dana raudāja, sūrojās par grūto iztikšanu. Dzīvokļa vienīgā istabiņa bija maz mēbelēta, taču tīra. Mazmazītiņa virtuve atradās mājas iekšējā pagalma otrā malā. “Arī pie mums, ja vecumā paliec viens, iztikšana gauži grūta,” piebilda Jelgavas rajona Padomes priekšsēdētāja Inta Savicka.
Viesnīcā sirsnīgās atvadu vakariņās J.Zīgerists izteica piedāvājumu, ka divus hektārus no savas zemes varētu uzdāvināt investoram, kas nāktu iekšā Jaunsvirlaukas pagastā. Protams, Jelgavas rajonā nav tik daudz darbu meklējošu lietpratēju kā Rumānijā, taču, ja uz šo lietu raugās optimistiski, kaut kas labs var arī sanākt. Sevišķi saistībā ar inovācijām jeb, vienkārši sakot, zinātnes sasniegumu pārvēršanu naudā.
9. marta rītā izlidojām uz mājām. Pa ceļam uz vienu nakti iestrēgām Prāgā, pilsētā, kuru līdz šim nekad nebiju redzējis. Piecos no rīta ar tramvaju aizbraucu līdz vecajam Kārļa tiltam, ko gadsimtiem ilgi rotā smalkas skulptūras, kas ataino Čehijas vēsturi. Turpat blakus tiltam Vltavas upes krastā pēc Otrā pasaules kara stāvējusi grandioza Staļina skulptūra. “Kurpes purngals – vecā moskviča lielumā,” atceras Jelgavas mākslinieks Gunārs Ezernieks. Laiki mainās un turpina mainīties arī mūsu vecajā Eiropā. Vien spēj tikt kaut mazu gabaliņu tiem priekšā!
