Mudinot pasauli kļūt labākai, viņš labestībai atvēlējis vietu ik varoņa raksturā, par itāļu komēdijas klasiķa Karlo Goldoni «Mirandolīnas» iestudējumu, ko kultūras namā pirmo reizi izrādīs 12. aprīlī pulksten 19, saka Alunāna teātra režisore.
Mudinot pasauli kļūt labākai, viņš labestībai atvēlējis vietu ik varoņa raksturā, par itāļu komēdijas klasiķa Karlo Goldoni “Mirandolīnas” iestudējumu, ko kultūras namā pirmo reizi izrādīs 12. aprīlī pulksten 19, saka Alunāna teātra režisore Lūcija Ņefedova.
Karlo Goldoni (1707 – 1793), kura lugu skaitu mēra vairākos simtos, dramaturģijas vēsturē iegājis kā itāļu komēdijas reformators. 18. gadsimtā izplatītās “Commedia dell” Arte” (komēdija, kurā visām izrādēm kopīgs tēlu loks improvizēja iepriekšnoteikta sižeta ietvaros), viņaprāt, pārliekās nosacītības vietā Goldoni raksturu, attiecību, situāciju modelēšanā rosināja tiešāk iedvesmoties no “reālajā dzīvē”, sadzīvē sastopamās daudzveidības.
Luga, kas ar nosaukumu “Viesnīcniece” autora dzimtenē pirmoreiz izrādīta 1753. gadā, izsenis bijusi pazīstama arī uz teātra skatuvēm mūsu zemē, kur tai ir gandrīz pusotru gadsimtu sena iestudēšanas vēsture (skatīt rakstam pievienoto faktu kopu). Tulkotājiem gan paticis sacerējumu saukt galvenās varones vārdā, kas itāliski nozīmē – “brīnumiņš”. Un, ja arī ne gluži devītais pasaules brīnums, bet reti sastopams
18. gadsimtā, laikā, kad Eiropa neko nebija dzirdējusi par sieviešu tiesībām, literatūrā absolūti patstāvīgas sievietes tēls patiesi bija.
Pēc tēva nāves Mirandolīna (Santa Zaķevica) kļuvusi par viesu nama vienīgo mantinieci. Netrūkst to, kas skaistuma, patstāvīguma, temperamentīguma un citu apburošu īpašību dēļ tīko pēc viņas rokas un sirds. Bet vai kāds no viņiem atbilst Mirandolīnas domām par to, ko nozīmē būt mīlētai?
Sāncenši ir Forlipopoli marķīzs (Ivars Pirvics), kas ar “gara aristokrātiskumu” cenšas atsvērt aizgājušo jaunību un zaudēto mantu, un Albafiorotas grāfs (Raivis Altrofs), kas mīlu mēģina nopirkt ar dāvanām (tāpat kā nopircis titulu). Savukārt pulkvedis Ripafrata (Artis Drozdovs), zvērināts sieviešu nīdējs, koķetajai Mirandolīnai ir īsts izaicinājums. Lai man nokrīt deguns, ja rīt viņš nebūs manī iemīlējies, meiča apņēmīgi nosaka. Lieki piebilst, – tikpat droši kā tas, ka Mirandolīnas deguns paliek savā vietā, ir tas, ka viņā zibenīgi iemīlas ne vien kungs, bet arī viņa sulainis (Ainars Galviņš)…
It kā ar šo pielūdzēju kvartetu vēl nepietiktu, izrādās, Mirandolīnā ieskatījies kalps Fabricio (Ilmārs Dūrītis), simpātisks puisis, kam nav svešs viņa kārtai raksturīgs pragmatisks dzīves vērojums.
Bet svarīgāks nekā atrisinājuma atšķetināšana – tas, kuru laimīgajās beigās (tās solītas jau izrādes afišā) galvenā varone izvēlēsies, – režisorei, protams, ir lugas ētiskais vēstījums. Salīdzinājumā ar viņa lielāko autoritāti Moljēru Goldoni lugas mēdz atšķirties ar vieglumu, gaišāku optimismu. Un pat kļūmīgākajā intrigu samezglojuma, pašcieņas aizskāruma vai neveiksmes apjausmas brīdī nevienu “Mirandolīnas” tēlu nevar dēvēt par ļaunu, atzīst režisore.
Goldoni izsmej varu, ja tā tiek ļaunprātīgi izmantota, dižcilšus, ja tie kļūst uzpūtīgi, un nabagus, ja tie zaudē pašcieņu. Bet, atvēlot ik raksturā vismaz nedaudz vietas labestībai, dramaturgs apliecina savu humānismu un aicina pasauli kļūt labākai.
***
Karlo Goldoni
“Mirandolīna” Rīgā, Jelgavā un Liepājā
1837. gadā par Rīgas teātra direktoru kļuva pazīstamais Vācijas teātru darbinieks, režisors un lugu autors Kārlis fon Koltejs. Par kapelmeistaru viņš aicināja Rihardu Vāgneru. Tā kā cauri Rīgai veda ceļš no ārzemēm uz Pēterburgu, te apstājās dažs labs slavens mākslinieks, kas brauca uz Krievijas galvaspilsētu. Vieni no viņiem bija melnādainais Aira Oldridžs (Ira Aldrige) un Adelaīde Ristori, itāliešu aktrise ar pasaules slavu. 1861. gada oktobrī vienpadsmit izrāžu itāliešu valodā sniedza arī Karlo Goldoni “Mirandolīna”.
1909. gada septembrī teātra cienītāji Rīgas Amatnieku biedrībā varēja skatīties slavenās krievu aktrises Veras Komisarževskas viesizrādes, tai skaitā K.Goldoni “Viesnīcnieci”. Viņa tēloja Mirandalīnu.
1912. gada decembrī pirmoreiz latviešu teātra repertuārā luga iestudēta Rīgas Latviešu teātrī, režisors Reinholds Veics.
20. gadsimta divdesmito gadu sākumā “Mirandolīnu” iestudēja Eduards Smiļģis Dailes teātrī ar Emīliju Viesturi titullomā.
1921. gada 27. aprīlī notika izrāde Jelgavas Latviešu biedrības teātrī.
1938. gadā luga iestudēta Jelgavas profesionālajā teātrī, viesrežisors Jurijs Jurovskis.
1949. gadā Rīgā viesojās Ivana Beresņeva vadītais Maskavas Ļeņina komjaunatnes teātris, un Mirandolīnas lomu spēlēja izcilā krievu aktrise Vera Marecka.
1949. gada 8. martā Liepājas teātrī “Viesnīcniece” Žaņa Kopštāla režijā.
1953. gada 4. aprīlī Akadēmiskajā drāmas teātrī Veras Baļunas režijā. Mirandolīna – Velta Līne.
Fakti: Ā.Alunāna memoriālā māja
