Pagājušo sestdien, braucot no Bēnes, mani uz ceļa «nobalsoja» trīs ciema vidusskolnieces. «Kurp gribat doties?» jautāju.
Pagājušo sestdien, braucot no Bēnes, mani uz ceļa “nobalsoja” trīs ciema vidusskolnieces. “Kurp gribat doties?” jautāju. “Uz Nākotni – uz alternatīvās mūzikas festivālu,” skanēja paskaidrojums.
Mums bija pa ceļam. Kā sapratu no meiteņu stāstītā, visa tā “ambrāža” ilgs līdz rīta gaismai, tādēļ varbūt nav tik traki, ka ceļabiedrenes jau kādu stundu no festivāla sākuma kavēja. Šopavasar viņām jābeidz vidusskola, un pirms iziešanas, kā skolu direktori izlaidumos saka, “lielajā dzīvē” viņām bija vajadzīga šāda muzikāla uzlādēšanās.
Man pašam “Liepājas dzintarā”, Imantdienā un līdzīgos mūzikas sarīkojumos braukšanas laiks šķita pagājis. Pirmajā vietā nu ir darbs, ģimenes rūpes, dārzs, varbūt vēl kaut kas.
Taču vēlāk noklausījies pazīstama nākotnieka stāstīto par to, kas naktī no sestdienas uz svētdienu piedzīvots jau par tradīciju kļuvušajā festivālā, nolēmu, ka nākampavasar uz to droši vien būs jāaizbrauc. Nākotne taču nav tik tālu kā Liepāja vai Vecpiebalga. Ja nepatiks – kaut ar velosipēdu minies mājās. Tikai gribētos palūgt festivāla organizētāja nākotnieka Dāvja Kaņepes komandai, lai ciemā, varbūt Šķibes vecajā skolā, iekārto kādu klusāku vietiņu, kur koncerta laikā nolikt gulēt bērnus.
