«Es ticu uz… miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu,» tā noslēdzas Apustuļu ticības apliecinājums, ko luterāņu baznīcas liturģijā atkārto katrā dievkalpojumā. Ja cilvēks zaudējis tuvinieku, tur it kā neko vairs nevar līdzēt.
“Es ticu uz… miesas augšāmcelšanos un mūžīgo dzīvošanu,” tā noslēdzas Apustuļu ticības apliecinājums, ko luterāņu baznīcas liturģijā atkārto katrā dievkalpojumā. Ja cilvēks zaudējis tuvinieku, tur it kā neko vairs nevar līdzēt. Vienīgi šī augšāmcelšanās ideja liek šaubīties, ka varbūt kaut kas tomēr ir citādi, nekā mēs to redzam. 1945. gada 17. augusta vakarā Valgundes pagastā okupācijas varas kalpi nošāva jaunu meiteni – Maigu Tabaku. Pirms pāris nedēļām brīnumainā kārtā manās rokās nokļuva viņas dienasgrāmata. Šajā Lieldienu laikā augšāmcēlušās Maigas domas, pasaules redzējums, kādu viņa to savā glītajā rokrakstā atstājusi uz pabiezās klades rūtiņu lapām.
Traģēdija notika pie Zeltiņu mājām, kas atrodas meža klajumā piecus kilometrus no Jelgavas – Kalnciema šosejas. Turklāt traģēdija bija dubulta. Redzēdams, kā pie mājas ložu nogalinātā meitene saļimst mātes rokās, nošāvās kāds nezināms jauns vīrietis, kas tobrīd atradās apmēram pusotra simta metru tālāk mežmalā. Kā tagad stāsta, iespējams, viņš bija leģionārs, kas pēc kapitulācijas meklējis patvērumu mežā. Šim bēglim un varbūt arī vairākiem citiem Maiga bija palīdzējusi izdzīvot. To uzzināja čekisti vai tā saucamie “istrebiteļi” un meiteni izsekoja. Iespējams, liktenīgajā 17. augusta saulrieta stundā pašnāvnieks mežabrālis Maigu, kas atgriezās mājās, līdz mežmalai bija pavadījis.
Saskaitīja trīsdesmit deviņus pajūgus
Valgundiete Erna Kalniņa, kas man iedeva M.Tabakas dienasgrāmatu, stāsta, ka pašnāvnieka līķis vairākas dienas turpat mežmalā arī gulējis. Divi vietējie komunisti traģiskā notikuma vietu apsargājuši. Šķiet, domājuši, ka tā varētu atklāt vēl citus mežabrāļus. Tomēr tas varas kalpiem nav izdevies. Tad līķis turpat netālu arī aprakts. Kad atmodas sākuma gados pēc Latvijas Brāļu kapu komitejas pārstāvja Alda Egila Hartmaņa ierosmes šo vietu zondēja meklētāju grupa, mežabrāļa mirstīgās atliekas atrast neizdevās. Balto krustu uzlika pie liela divžuburu bērza, kas auga, šķiet, pārdesmit soļu attālumā no nezināmās vietas, kur aprakts izmisumā bojā gājušais.
E.Kalniņa atceras, ka Maigas bērēs, ko viņa kā agrākā Tabaku kaimiņiene rīkojusi, aiz zārka uz kapiem braukuši trīsdesmit deviņi pajūgi. Ne visi, kas bija ieradušies meiteni pavadīt, viņu pazinuši. Tas bija valgundnieku klusējošs protests pret asinsizliešanu, pret teroru, kas vēl aizvien plosījās Latvijā.
Par šo traģēdiju stāsta arī piemineklis pie M.Tabakas atdusas vietas Valgundes Jaunajos kapos. Par sadarbību ar mežabrāļiem vai arī kāda cita iemesla dēļ Tabaku ģimeni 1949. gadā represēja. Tādēļ jādomā, ka pieminekli Maigai tā paspēja uzlikt ļoti drīz pēc traģēdijas. Tajā ir cilnis ar meitenes portretu. Apakšā iegravēti Maigas dzīves robeždatumi: 1929.23.12. – 1945.17.08. Vēl zemāk – četrrinde, ko jau manāmi saēdis laika zobs. Papūloties var saburtot šādus vārdus: “Plosoties negaisam dzimtenē mīļā/Satumsa saulainais jaunības rīts/Ziedošu dzīvību paņēma ķīlā/Izira tavs sapņu kamolīts.”
Atbalsts ieslodzījumā Elzai Stērstei
Pirmais raksts par šo traģisko jau par leģendu kļuvušo notikumu 1996. gadā bija lasāms Valgundes pagasta avīzē. Valgundnieku bibliotekāre un pagasta vēstures glabātāja Ligita Āboma, intervējot E.Kalniņu pierakstījusi faktus, ko desmit gadu vēlāk šī ļoti cienījamo gadu kundze vairs tik spilgti neatceras. Proti, kad Maigas māte Alma Tabaka nonāca lēģerī Sibīrijā Taišetā, viņa tur satika mūsu novadnieci rakstnieci Edvarta Virzas atraitni Elzu Stērsti, kas tajā laikā bijusi pusparalizēta. Maigas māte nometnē apņēmusies viņu kopt. Par to E.Stērste Almai palikusi pateicīga uz visu mūžu. Rakstniece savu kopēju atceras kā majestātiski staltu, taču ārkārtīgi nelaimīgu sievieti, kas grūtībās un ciešanās tomēr atradusi spēku palīdzēt citiem. E.Kalniņa bija tikusies ar Tabaku ģimenes turpinātājiem – Maigas māsas Dzidras bērniem, kas vēlāk atgriezās no Krievijas. Taču jau vairākus gadus viņai šie sakari pārtrūkuši.
Maigas dienasgrāmata sākta 1941. gada jūnijā. Šos pierakstus viņa no mājiniekiem slēpa. Taču, kā var redzēt pēc atzīmēm uz lapu apmalēm, ik pa laikam grāmata nonākusi kāda cita rokās. Pēc Maigas nāves tā atradās turpat Zeltiņos viņas māsas Dzidras kāzu priekšvakarā, īsi pirms ģimenes izsūtīšanas 1949. gadā. Kā atceras E.Kalniņa, toreiz viņa pirms šiem ģimenes godiem palīdzējusi sakopt mājas, un, aizbāžot roku aiz atlupušas tapetes, burtnīca atradusies. “Tā tev ir kāzu dāvana no māsiņas, kas citādi apsveikt nevarēja,” Dzidrai teikusi Erna. Pēc tam Maigas dienasgrāmata ceļojusi Dzidrai līdzi arī izsūtījumā, līdz beidzot atvesta atpakaļ uz Latviju. Kādā brīdī Erna palūgusi to Dzidras bērniem palasīt. Tā dienasgrāmata pie viņas arī palikusi.
Biogrāfiski pieturas punkti
Laiks pagājis, rētas dzijušas, un tagad šis materiāls ir kā novada vēstures liecība, ko var publicēt. Dienasgrāmatas teksta pietiktu nelielai grāmatai. Tajā lasāmi novadnieku uzvārdi, nosaukumi. Interesants ir kara laika notikumu vēsturiskais fons. Ir arī vietas, ka nešķiet publicēšanas vērtas, Maiga taču šo burtnīcu rakstīja sev, nevis drukāšanai avīzē vai grāmatā. Maiga pārdzīvo, ka viņas sapņainums, romantiskā daba, arī agrās jaunības iemīlēšanās no kāda tuvinieka vai skolas biedra puses netiek pieņemta. Taču nav rakstīts, ka tas tiktu atdarīts ar ļaunu. Dienasgrāmatas sākumā meitene vēl mācās Kalnciema skolā, kas atrodas mežmalā līdzās Kalnciema – Klīves baznīcai (tagadējā Kalnciema vidusskolā), kas bija kilometrus desmit no Zeltiņiem. Pēc tam Maiga mācījās Jelgavā. Var izlasīt, ka pamatskolas pēdējā gadā viņa sapņoja par ģimnāziju. Jāpiebilst, ka Tabakas, kas jau vairākās paaudzēs bijuši valgundnieki, Zeltiņos dzīvoja kā nomnieki. Mājas piederēja vecajam mežsargam Kārlim Šmulderam, kas miris 1939. gadā, bet kura pēcnācēji dzīvoja Rīgā. Tagad māju saimnieks ir mežsarga mazdēls fotomākslinieks Aivis Šmulders. Viņš tur dzīvo pastāvīgi. Pēc 2005. gada janvāra viesuļvētras, kas ar visām saknēm nogāza mežmalas divžuburu bērzu, mākslinieks balto krustu nolicis vietā.
Tā rakstīja Maiga
1941. gada 12. jūnijs
Šorīt agri eju uz skolu, ļoti līst lietus, tādēļ laukā strādāt neejam. Kunkulis (iespējams, kāda skolotāja iesauka – red.) mums liek likt grāmatām vākus. Beidzot Kunkulis teica, ka mēs nemākot tās aplikt, un dzina mūs mājās. Viņš nav ieradies. Arī Velta nav ieradusies. Mani tas ļoti sāpina, jo es gandrīz katru nakti par viņu sapņoju. Nez vai arī viņš par mani domā! Mājās eju reizē ar Elzu un Skaidrīti. Ļoti līst lietus. Viens večuks, braukdams mums garām, uzsauc: “Ē, kā līst lietus!” Tas man ķeras pie nerviem. Mājās pārnāku salijusi. Memme mani sūta ganos. Es negribu iet, tomēr jāiet. Govis ēd labi.
25. jūnijs
Līdz šim laikam daudz kas mainījies. Pie mums dzīvo Albīne Ozols no Jelgavas ar savu vīru. Viņiem draudēja izsūtīšana, tādēļ tie meklēja glābiņu pie mums. Albīne ir ļoti labs cilvēks. Ļoti strādīga un galvenais – uz jokiem. Sācies vācu – krievu karš. Katru nakti šausmīgi bombardē pilsētas. Man drausmīgi bail no kara. Vēlos kaut vāci uzvarētu. Naktī nemaz vairs nevar gulēt. Bumbām sprāgstot, šausmīgi trīc visa māja. Pagājušajā naktī viena nokritusi Valgundē.
Šodien mana vārdadiena, apsveica vienīgi Alvīne. Viņa uzdāvināja 10 rubļu, lai es nopērkot sev kādu grāmatu. Man tas sagādā lielu prieku. Bet kā gan lai kara laikā priecājas.
1. jūlijs
Cik bezgala daudz prieka un laimes! Vāci mūsu zemi šodien atbrīvoja no krievu jūga. Esmu tik laimīga un arī drusku bēdīga. Šodien no mums aizbrauca Ozola kundze. Pusdienā aizgāju pie Mildas, jo aiz lieliem priekiem mājā vairs nevarēju nodzīvot. Abas gājām uz grāvi peldēt.
Turpinājums nākamajā “Novadiņā”
