Tuvojas gaišākie gada svētki gan tiem, kas augstu godā kristīgās tradīcijas, gan tiem, kas Lieldienas svin pēc senlatviešu tradīcijām. Šķiet, ka arī laika apstākļi būs jauki, lai svētdien izpriecātos kopā ar ģimeni.
Tuvojas gaišākie gada svētki gan tiem, kas augstu godā kristīgās tradīcijas, gan tiem, kas Lieldienas svin pēc senlatviešu tradīcijām. Šķiet, ka arī laika apstākļi būs jauki, lai svētdien izpriecātos kopā ar ģimeni.
Tik daudz spriests par šiem svētkiem, ka liekas – ko gan jaunu vēl iespējams pateikt. Galvenais – lai svētki nāk no sirds. Ir muļķīgi mēģināt kādam kaut ko uzspiest, jo tas radīs pretēju efektu. Drīzāk jācenšas “aplipināt” ar prieku tos, kuru sejā smaids pazudis.
Kristīgā pasaule šajā laikā piedzīvo brīnumu – Kristus augšāmcelšanos. Pēc savas laicīgās un vienlaikus arī svētās dzīves uz zemes viņš mira pie krusta, lai izpirktu cilvēku grēkus. Taču Dieva dēls nepalika mirušo pasaulē, bet atgriezās, lai vadītu cilvēkus pa pareizo ceļu. Diemžēl mēs viņa aicinājumos ne vienmēr ieklausāmies, un ir arī tādi, kas sevi uzskata par neticīgajiem, bet tā ir sava veida padomijas palieka, kas neļauj apzināties par sevi augstāku spēku. Varbūt pat nav svarīgi, kā katrs to iedomājies un sauc – par Dievu, likteni vai kādu pārdabisku spēku –, galvenais ir apzināties, ka tur augšā ir režisors, kas nosaka mūsu ceļu. Ja cilvēks dzīvo saskaņā ar sevi un Dievu, viņam ir vieglāk pārciest pārbaudījumus, no kuriem dzīves līkločos nevar izvairīties. Nav jēgas sisties ar galvu sienā, jo tā radīsies tikai sāpīgs puns. Labāk pastiept roku un ļauties, lai kāds tevi vada, atstājot iespēju arī pašam lemt par notiekošo.
Pēc Kristus augšāmcelšanās brīnuma godināšanas, kas parasti notiek baznīcā, neviens neliedz pievērsties arī krietni pasaulīgākām lietām, tādām kā šūpošanās, olu ripināšana un dziedāšana. Nekas Dieva pasaulē netiek nicināts, drīzāk otrādi – visam ir tieksme kļūt par vienu veselu. Jau pati ola ir pārdabisks simbols. Baznīca uzskata, ka olas čaumala – tas ir akmens, ko pievēla priekšā Kristus kapam, baltums – Dieva dēla drēbes, bet dzeltenums – viņa miesa. Sasitot čaumalu, mēs apstiprinām augšāmcelšanās brīnumu. Tas ir dzīvības simbols un sava veida brīnums, no kura dienas gaismā iznāk maza dzīvībiņa.
Šogad daba no garā ziemas miega mostas tieši Lieldienās, un laikam arī to varam uzskatīt par savdabīgu simbolu. Varbūt beidzot arī mūsu dzīve – gan garīgi, gan materiāli – sāks lēnu, bet nepārtrauktu augšupeju, un ar laiku varēsim aizmirst ikdienas rūpestus un ļauties dzīves ritējuma baudīšanai.
Ir patīkami nest gaišumu sirdī un ar prieku raudzīties nākotnē, tomēr šajās dienās nevajadzētu aizmirst arī par tiem cilvēkiem, kuriem neiet tik labi vai blakus nav atsaucīgu roku un sirds. Dievs mācīja mums mīlēt citam citu, un šis ir piemērotākais laiks, lai mēs atmestu egoistisko sevis izteikšanos un atvērtu sirdi cilvēcīgai izpratnei un līdzcietībai. Kā pirmo varētu sākt kādu labu darbu – atteikties dedzināt kūlu. Tā tiks saglabāta dzīvība mazajām Dieva radībām un varbūt pat kādam cilvēkam. Nav jēgas slēpt savas neizdarības sekas uguns liesmās, vairāk vajadzētu padomāt, kā rudenī laikus atbrīvoties no pāraugušās zāles. Pēc tam apņemties būt labākam un nestaigāt sarauktu pieri, jo, ticiet man, no tā vieglāk nekļūs. Smaids var uzlabot omu ne tikai pašam, bet arī apkārtējiem, un, skat, – visa pasaule kļūs kaut vai par kriksīti labāka.
Lai jums gaiši un saulaini svētki!
