Ar gandarījumu noraugos, ka mana dzimtā Jelgava pēdējos gados izkļuvusi no ilgstošās stagnācijas un sāk sekmīgi attīstīties dažādās jomās.
Ar gandarījumu noraugos, ka mana dzimtā Jelgava pēdējos gados izkļuvusi no ilgstošās stagnācijas un sāk sekmīgi attīstīties dažādās jomās. Šādas izaugsmes apstākļos pilsētai būtu jāpievēršas arī sociālo problēmu risināšanai, tāpēc īpaši runāšu par gados vecākajiem iedzīvotājiem, kas desmitgadēm ir Jelgavas pastāvīgie iedzīvotāji un ar savu darbu stiprinājuši tās izaugsmi citkārt pat visa mūža garumā.
Kā zināms, Rīga vēl pērn nolēma atļaut pensionāriem, kas vecāki par 75 gadiem, pilsētas sabiedriskajā transportā braukt bez maksas, tam šā gada budžetā atvēlot 843 tūkstošus latu. Arī Liepājā iedzīvotājiem, kuri vecāki par 75 gadiem un kuru pensija nepārsniedz 80 latu, dota iespēja izmantot sabiedrisko transportu bez maksas.
Ierosinājumu atļaut vismaz tiem Jelgavas pensionāriem, kuri vecāki par 80 gadiem, ar pilsētas sabiedrisko transportu pārvietoties bez maksas, izteikuši vairāki Jelgavas iedzīvotāji. Viņi ar šo vēlmi vērsušies arī pie manis kā pie Eiropas Parlamenta deputātes.
Manās rokās nonākusi atbildes vēstule no Jelgavas Domes, kas jautājumā par sniedz negatīvu atbildi. Tajā arī minēta fantastiska summa – 360 tūkstoši latu –, kas būtu jāpiešķir Jelgavas Autobusu parkam, lai šo ieceri varētu īstenot. Diemžēl vēstule nesniedz summas izcelsmes skaidrojumu. Skumjš ir arī pats fakts: plaukstoša pilsēta ar lielu attīstības potenciālu nevar piedāvāt atbalstu iedzīvotāju grupai, kura ne tikai spiesta izdzīvot ar līdzekļiem, kas zemāki par izdzīvošanas minimumu, bet arī noteikti nav nepārskatāmi daudzskaitlīga. Spriežot pēc Latvijas Statistikas pārvaldes informācijas, Jelgavā ir apmēram 1400 šādu cilvēku. Savukārt Jelgavas Domes informatīvajā bukletā par iedzīvotāju struktūru pēc dzimuma un vecuma var aplūkot grafiku, kurā redzams, ka šī grupa pat ir vēl mazāka.
Pēc Jelgavas Autobusu parka Iekšzemes pasažieru regulāro pārvadājumu daļas pa telefonu sniegtās un mājas lapā atrodamās informācijas iespējams noskaidrot, ka abonementa (mēnešbiļetes) maksa ir 18 latu. Pensionāriem, kuri vecāki par 70 gadiem un kuru pensija nepārsniedz 80 latu, ir atlaide no mēnešbiļetes cenas 50 procentu apmērā. Tā gan darbojas tikai no 1. aprīļa līdz 30. novembrim – tātad astoņus mēnešus.
Mēģināšu veikt nelielu aprēķinu pēc neiegūtās peļņas principa, lai noskaidrotu, kādi zaudējumi tad Jelgavas Autobusu parkam rastos, ja tiktu nolemts atļaut astoņdesmitgadniekiem braukt bez maksas.
Katrs šāds iedzīvotājs, pat ja viņš ik mēnesi pirktu mēnešbiļeti, autobusu parkam gadā par pārvietošanos ar pilsētas sabiedrisko transportu maksātu 144 latus (9 lati x 8 mēneši + 18 lati x 4 mēneši). Pareizinot šo summu ar aptuveno pensionāru skaitu, kas vecāki par 80 gadiem (144 lati x 1400), iznāk 201 600 latu.
Jāņem vērā, ka šī summa parāda to neiegūto ieņēmumu apmēru, ko Jelgavas Autobusu parks nesaņemtu, ja ikviens pensionārs katru mēnesi iegādātos mēnešbiļeti, lai izmantotu sabiedrisko transportu.
Tas ir absurds pieņēmums, zinot pensiju niecīgos apmērus, kas pārsvarā nepārsniedz 60 – 70 latu mēnesī, un to, ka tikai retais no pensionāriem, kas jau pārkāpuši 80 gadu slieksni, spēj pārvietoties patstāvīgi vai arī izceļas ar īpašu sabiedrisko aktivitāti.
Tomēr, koriģējot aprēķinu saudzīgi, ņemot vērā pat Jelgavas Domes vēstulē atzīto faktu, ka pensionāru braukšanai sabiedriskajā transportā ir sezonāls raksturs, droši varam samazināt summu par ziemas mēnešiem (18 latu x 4 x 1400) – 100 800 latu. Tā ir precīzi puse no mūsu iepriekš iegūtās summas un ir būtiski mazāka nekā Jelgavas Domes vēstulē minētie 360 tūkstoši latu!
No visas sirds novēlu labu veselību un daudzus spēka pilnus gadus sirmajiem Jelgavas iedzīvotājiem, kas spēj pārvietoties patstāvīgi, pat sasnieguši šādu godājamu vecumu. Realitātē diemžēl lielākajai daļai šo cilvēku tas ir apgrūtinoši vai pat neiespējami – tātad neiegūtie ieņēmumi ir vēl mazāki un starpība starp mūsu un Domes aprēķiniem vēl redzamāka.
Tālāk – pavisam vienkāršs salīdzinājums. No Rīgas budžeta nepieciešami 840 tūkstoši latu, lai piešķirtu braukšanas atlaides apmēram 22 tūkstošiem pensionāru (38 lati cilvēkam), bet Jelgavai, kā minēts Rāviņa kunga vēstulē, – veseli 360 tūkstoši latu 1400 pensionāriem (257 lati cilvēkam)! Jau tikai pēc šā salīdzinājuma vien sliecos domāt, ka Domes priekšsēdētāja vēstulē nosauktā summa ir apzināti maldinoša. Vai tikai informācija par fantastiskajiem ieguldījumiem, ko Jelgavas Dome minējusi kā absolūti nepieciešamus, neparāda tās neieinteresētību veco ļaužu dzīves kvalitātes uzlabošanā un nevēlēšanos iedziļināties, lai izzinātu patieso situāciju?
Uzskatu, ka Jelgavas Domei un A.Rāviņa kungam, kuru dziļi cienu un kura līdz šim padarīto augstu vērtēju, jāizskata šis jautājums atkārtoti. Nedomāju, ka atvieglojumi braukšanas maksai pensionāriem, kas vecāki par 80 gadiem (bet labāk būtu, ja bez maksas varētu pārvietoties jau no 75 gadu vecuma), kuri, kā redzam, pat pie visdāsnākajiem aprēķiniem prasītu no pilsētas budžeta tikai kādus simt tūkstošus gadā, būtu tādi, ko Jelgava pašreizējā attīstības stadijā nevarētu atrast. Un pensionāri būtu pateicīgi, ja Dome to izdarītu vēl līdz maijam, lai viņi varētu braukt, kad un kur tas nepieciešams.
Šā gada sākumā laikrakstos parādījās iepriecinoša ziņa – Jelgavas attīstībā tiks investēti 4,3 miljoni latu. Vai tiešām pilsētas pensionāriem tajā būtu jānoraugās tikai no savas mājas loga?
