Pašlaik plaši tiek apspriests dokuments ar ļoooti labskanīgu nosaukumu – Nacionālās attīstības plāns.
Pašlaik plaši tiek apspriests dokuments ar ļoooti labskanīgu nosaukumu – Nacionālās attīstības plāns. To izlasot, ikviens atvieglojumā varētu nopūsties un teikt – beidzot, ja vien nemāktu šaubas par šā dokumenta jēgu un tapšanas patiesajiem nolūkiem. Pirmkārt, mulsina ievadā premjerministra rakstītais: “…valsts stratēģiskie mērķi paliek nemainīgi un ārpolitiskās prioritātes ir skaidri definētas, tāpēc Latvija var rēķināties ar pietiekami ilgu stabilitātes periodu…” Otrkārt, pēc tam lasāms: “… attīstību var nodrošināt vienīgi strauja konkurētspējas izaugsme, kuras pamatā ir ieguldījums izglītībā un zinātnē…”
Kāpēc mulsina? Tāpēc, ka Latvijā nav pieņemts princips, kāds ieviests citās par civilizētām uzskatītās valstīs, proti, politiskās izšķiršanās pēctecība. Politiskos lēmumus pie varas esošajiem politiķiem jārealizē, taču pie mums pieņemts rīkoties pēc četrgades lielā cikla – no Saeimas līdz nākamās Saeimas vēlēšanām. Pa vidu vēl pašvaldību vēlēšanu četrgade, un tā tas turpinās joprojām. Ko līdz tas, ka Nacionālās attīstības plānā izvirzīta prioritāte ieguldīt lielo Eiropas naudu cilvēkresursu attīstībā? Tā arī no šā dokumenta netop skaidrs, kas ar to domāts. Paaugstināt mācību iestāžu energoefektivitāti? Būvēt pie tām sporta zāles? Varbūt vēl vairāk palielināt skolotāju algas? Veicināt dzimstību? Varbūt orientēties uz pašlaik darbspējīgā kontingenta pārkvalificēšanu vai līdzekļus tomēr ieguldīt pašreizējās infrastruktūras saglabāšanā un attīstībā?
Tā varētu vaicāt bez gala, ja vien nesaglabātos apjausma par sākumā uzdoto jautājumu – politisko lēmumu pēctecību. Tādas neeksistē. Tikko no valdības politisku apsvērumu dēļ aizgāja partijas “Jaunais laiks” pārstāvji. Pēc pāris dienām sākās viņu protežē izmešana no visām iespējamām valdēm un pārraudzības padomēm. Protams, iemesli bija labskanīgi un vārdos visnotaļ cēli. Taču nezin kāpēc neatstāj doma, ka jau novembrī, kad būs zināmi jaunie 9. Saeimas deputāti un partiju “svars” tajā, mainīsies arī Nacionālā attīstības plāna prioritātes. Būs jauni ceļi un ostas, kas obligāti rekonstruējami un attīstāmi. Būs prioritātes vienam vai citam reģionam un pilsētai. Un visai droši, ka nekāda nopietna administratīvi reģionālā reforma nebeigsies ne tuvākajos trīs gados, ne arī desmit. Trīs gadi tāpēc, ka 2009. gadā līdz ar reformas beigām būtu jānotiek vietējo pašvaldību vēlēšanām atbilstoši pašreiz solītajam. Nebeigsies tāpēc, ka nav zināms, vai Latvija pēc šā rudens vēlēšanām būs iekrāsota atbilstoši prevalējošās krāsās. Šoreiz ir pilnīgi vienalga, vai tā būs zaļa, oranža, balta vai sarkana. Kā pierādījusi prakse, nav nozīmes tam, kādu programmu un attīstības redzējumu piedāvā katrs politiskais spēks. Svarīgs ir savstarpējās konsolidācijas stiprums, lai realizētu noteiktus mērķus.
Iespējams, šābrīža redzējums par Nacionālās attīstības plāna vietu mūsu valsts attīstībā ir pārāk pesimistisks. Uz to vedina domāt līdzšinējā ikvienas valstiskas programmas un plāna realizācija. Jājautā – kāpēc šis plāns atšķirtos no pārējiem? Vai tāpēc, ka tam pašlaik veltīta tik liela publicitāte? Drīzāk tas uztverams kā vienas partijas administratīvo resursu izmantošana priekšvēlēšanu kampaņā. Kaut arī gribētos ticēt, ka tas neatbilst patiesībai. Vismaz reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra Māra Kučinska centieni pārliecināt par pretējo liekas patiesi.
