Attiecības ir aizraujošas. Sākumā mazliet bikla iepazīšanās, vēlāk apjausma, ka vari uzticēties, paļauties, bet pēc tam simpātijas pāraug mīlestībā. Protams, notiek arī citādi – mīlestība var nākt kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.
Attiecības ir aizraujošas. Sākumā mazliet bikla iepazīšanās, vēlāk apjausma, ka vari uzticēties, paļauties, bet pēc tam simpātijas pāraug mīlestībā. Protams, notiek arī citādi – mīlestība var nākt kā zibens spēriens no skaidrām debesīm. Šoreiz – nevis par sievietes un vīrieša, bet gan par sievietes un mašīnas īpašajām attiecībām.
Iesēdies mašīnā, atver logu, ieslēdz mīļāko dziesmu un brauc, kur vien gribi, – tā, lūk, ir brīvība. Skaties, kā garām aizslīd koki, un izbaudi laiku, kas pavadīts kopā ar mašīnu. Tas ir pat mazliet intīms rituāls, īpaša pasaule, kurā “Ziņām” ļāva ielūkoties divas daiļā dzimuma pārstāves. Sanda jau mazliet vairāk nekā gadu iemīlējusies savā automašīnā “Honda Civic”, savukārt Madara gandrīz tikpat ilgi ik rītu sasveicinās ar “Mercedes Benz”.
Tandēmā ar mašīnu
Daudzām sievietēm mašīna ir tikai pārvietošanās līdzeklis, bet, kā izrādās, ne mazums ir tādu, kam auto nozīmē daudz vairāk.
“Apmēram sešpadsmit septiņpadsmit gadu vecumā man bija draugs – “riktīgs autovecis”. Viņš bieži mainīja mašīnas un pa kluso deva man braukt,” pirmo iepazīšanos ar auto pasauli atceras Sanda. Viņa jau tolaik sapratusi – kādreiz arī pašai būs tiesības un mašīna. Savukārt Madara stāsta, ka bērnībā ar skaudību nolūkojusies, kā mamma, kad ikdiena šķita pārāk nomācoša, iesēdās savā mašīnā un kaut uz pusstundu pazuda aiz apvāršņa. Arī Madara sapņoja, ka reiz varēs tāpat, ka arī viņai būs autovadītāja apliecība un, protams, auto. Nu tas ir piepildījies.
“Mašīnu nopirku neilgi pēc tiesību iegūšanas. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena – maza jūras zila “Mazda 323F” ar skaistām izbīdāmām actiņām. Taču pavisam drīz jutu, ka mums nav dvēseliskas saskaņas, nebija “klikšķa”, tādēļ nolēmu to pārdot. Vēl aizvien biju pārliecināta, ka vēlos mazu auto, un iegādājos sarkanu “Mitsubishi Colt”. Mēs ātri vien kļuvām draudzenes. Viņa bija mazā sarkanā mārīte, kurai izsūdzēju bēdas. Taču reiz iekļuvu avārijā un sapratu, ka manu mašīnu citi satiksmes dalībnieki neņem vērā – pat pie ceļa zīmes “Dodiet ceļu” mārītei ceļu neviens negrieza. Man vajadzēja lielāku mašīnu – tādu, ko autovadītāji respektē –, un nopirku “Mercedes Benz”. Tagad jūtos pilntiesīga satiksmes dalībniece. Mans “mersītis” ir puisis, un intelekta ziņā esam līdzvērtīgi. Viņš ir draugs, daļa no manis,” stāsta Madara. Viņa mazliet kautrīgi atzīst, ka ik rītu ar savu auto sasveicinās un palūdz, lai tas nepieviļ, bet dienas beigās pasaka paldies par patīkamo kopā pavadīto laiku. “Esmu nevis mersedesu, bet gan sava “mersīša” fane,” piebilst Madara.
Pavisam citāds stāsts par to, kā satikusi savu luteklīti, ir Sandai. “Mašīnas man patikušas vienmēr. Kopš ir savs auto, uz vienas rokas pirkstiem var saskaitīt dienas, kad neesmu braukusi ar to. Kad krāju naudu, zināju, ka vēlos noteikta modeļa zili lillā, melnu vai sarkanu “Honda Civic”. Kad tādu iegādāties jau biju atmetusi cerības, sarkana honda mani pavisam nejauši “atrada” tepat Ozolniekos. Kopš tā laika esam nešķiramas. Darbā varu nokļūt arī ar autobusu, bet dodos ar mašīnu. Ceļi? Ir jau traki, īpaši Kalnciema šoseja. Braucu un domāju: “Ak tu mana mazā mašīnīte, kā tu to vari izturēt…” Bet viņa mani vēl nekad nav pievīlusi,” Sanda saka un turpina: “Man ir ļoti sievišķīga mašīna, jo arī šofera pusē uz saules aizsarga ir spogulītis, lai varētu nokrāsot lūpas. Kad to atklāju, biju ļoti laimīga!” Sanda un viņas mazā mašīnīte ir tandēms – viena bez otras nav iedomājamas. Tas kļūst skaidrs, jau abas ieraugot. Proti, no mazas sarkanas “hondiņas” izkāpj dāma sarkanā mētelīti sārtu šallīti ap kaklu. Sanda smaidot atceras – kad iegādājusies mašīnu, ne mirkli nešauboties devusies uz veikalu nopirkt tai pieskaņotu apģērbu. “Kolēģi smējās – vēl vajagot sarkanus zābaciņus un somiņu. To neiegādājos, bet sarkanas “botiņas” un šallīti gan. Tagad man ir kādas trīs sārtas šallītes. Zinu, ka man piestāv vēsie toņi, bet tas sarkanais…” koķeti novelk sarkanās mašīnītes īpašniece. Sanda neslēpj, ka nav pedante – parasti pietrūkst laika, lai gan auto salons, gan ārpuse spīdētu, taču ir lietas, kas to atsver. “Mana mašīnīte ir universāla – tajā salikta otra iedzīve. Kolēģi un draugi zina – ja vajag dakšiņas, manā auto ir, ja vajag nazi – arī tas ir. Tuvojoties vasarai, tajā tiek salikts viss nepieciešamais atpūtai – sākot ar fotoaparātu un peldkostīmu, līdz pat segai un spilveniem. Tas sanāk nejauši – kaut ko nopērku un atstāju mašīnā, jo zinu, ka noderēs.”
Sieviete pie stūres
Madara atceras – līdz brīdim, kad pirmo reizi iesēdusies savā “mersītī”, bijusi neizpratnē par šoferiem, kas pārsniedz ātrumu. “Tagad saprotu, ka arī man reizēm gadās neievērot ceļu satiksmes noteikumus. Tas notiek neapzināti – paskaties spidometrā un konstatē, ka brauc ar 120 kilometriem stundā atļauto 90 vietā. Tad, protams, piebremzēju, jo negribas riskēt,” viņa piebilst. Arī Sandai patīk ātrums, taču saprāta robežās. Viņa teic: “Esmu apdomīga – ātri braucu tikai tad, kad esmu pārliecināta – tas ir droši.”
Runājot par stereotipu “sieviete pie stūres”, Sanda smaida un atzīst, ka arī pati ne reizi vien tā nodomājusi par neapķērīgākām satiksmes dalībniecēm, taču piebilst: “Neviena sieviete neiedomāsies nolikt mašīnu šaurā ieliņā tieši pretim manas garāžas durvīm, ja blakus ir pilnīgi tukšs stāvlaukums. Bet kāds vīrietis iedomājās gan, un es viņa dēļ gandrīz nokavēju darbu.”
Uz jautājumu, kā risina tehniskus jautājums, Sanda atbild nekavējoties: “Esmu īsta sieviete – māku ieliet benzīnu, logu tīrāmo šķidrumu un tosolu. Zinu, kā ir tad, kad tek radiators, bet kopumā mašīnas tehnisko stāvokli uzrauga draugs. Es aptuveni saprotu, kad kaut kas nav kārtībā, pasaku to, un viņš visu nokārto.” Līdzīgi ir arī Madarai. Viņa stāsta: “Braucot ieklausos mašīnas rūkoņā, un katrs troksnītis rada aizdomas. Daudz ko jau esmu apguvusi, taču “mersītim” tāpat kā man ir ģimenes ārsts – automehāniķis, kuram es nekautrējoties varu piezvanīt un, kā protu, izstāstīt slimības simptomus.”
Brīvība un ne tikai
Līdztekus minētajai brīvības izjūtai, ko sniedz mašīna, ir arī daudz citu mazu un lielu priekšrocību. Sanda atzīst, ka beidzot var atļauties zābakus un kurpes uz augstiem papēžiem. Savukārt Madara teic, ka mašīna ir lielisks veids, kā celt pašapziņu. “Ikvienu atzinību “mersītim” uztveru kā komplimentu man. Ja jūtos ļoti slikti un šķiet, ka trūkst uzmanības apliecinājumu, dodos uz automazgātuvi. Kamēr tīra mašīnu, sēžu uzgaidāmajā telpā, kur auto īpašnieki cits citu it kā neuzkrītoši vēro. Mikrofonā izdzirdot “Mercedes Benz”, jūtu, kā mani nopēta, novērtē. Un tas brīdis vien ir ko vērts!” lepna par savu mašīnu saka Madara.
Arī Sanda ir lepna par savu sarkano auto un smiedamās izstāsta kādu kuriozu: “Vasarā stāvlaukumā Engurē, tikko nopeldējusies, peldkostīmā vīriešu skatienu pavadīta, cēli iesēdos mašīnā, lai piebrauktu tuvāk savējiem. Nodomāju, ka vajag tā… skaisti. Pārslēdzu atpakaļgaitā un, kā braucu, tā “skaisti” atdūros pret priedēm. Skāde nebija liela – saskrāpēts bampers –, taču pēc tam vīrieši, atraktīvi žestikulējot, rādīja, kā jāstūrē.”
Kopā uz mūžu?
Dzīve nav pasaka, tādēļ attiecībās neizvairīties no nesaskaņām un pat šķiršanās. Vai dāmas par to ir domājušas? Izrādās, jā. Madara saka: “Lai gan mersedesiem tāpat kā sievietēm gadus neprasa, esmu iedomājusies, ka vajadzētu iegādāties jaunāku auto. Taču to, visticamāk, darīšu tikai tad, kad “mersītis” mani ļoti smagi pievils – tā, ka viņam to nespēšu piedot.” Savukārt Sanda atzīst, ka viņas sapņu auto ir “vabolīte” un, ja vien rastos iespēja, to noteikti iegādātos. Protams, arī tā būšot īpaša mašīna, turklāt noteikti košā krāsā. “Kamēr tādu nevaru atļauties, braukšu ar savējo – nav ne vainas. Protams, gribētos stūres pastiprinātāju un lietos diskus, bet tam jau vienmēr nepietiek naudas,” taču Sanda par to nepārdzīvo – hondai jau esot trešie “kalpaki”. Nav tik slikti!
Šā stāsta varones ir smaidīgas, atklātas un par savām mašīnām klāsta ar lielu sirsnību. Viņas vēlreiz ļauj pārliecināties, ka iemīlējusies sieviete ir skaista.
