2. daļa. Vācu laiks – no pamatskolas līdz ģimnāzijai. Pirms Lieldienām, 13. aprīļa «Novadiņā», varējāt lasīt šīs publikācijas sākumu.
2. daļa. Vācu laiks – no pamatskolas līdz ģimnāzijai
Pirms Lieldienām, 13. aprīļa “Novadiņā”, varējāt lasīt šīs publikācijas sākumu. Tā tapusi, izrakstot fragmentus no Valgundes pagastā mežsarga mājās dzīvojušās Maigas Tabakas dienasgrāmatas. Jaunās meitenes pieraksti aptver laiku no 1941. gada 12. jūnija līdz 1945. gada 17. augustam, kad okupācijas varas kalpi viņu nošāva. Šoreiz “Novadiņā” ietverti fragmenti, kas attiecas uz tā saucamo vācu laiku. Maiga tad kļuva par Jelgavas ģimnāzisti un vēlāk arī Jelgavas Skolotāju institūta audzēkni. Pierakstos daudzkārt minēta viņas vecākā māsa Dzidra, māsas simpātija Oļģerts, vairāki puiši, pret kuriem šajā laikā nav bijusi vienaldzīga Maiga, un vēl dažas citas personas. Dienasgrāmatā ir daudz sentimenta. Nevienas aprakstītās personas vairs nav starp dzīvajām, tādēļ uzskatu, ka mums atļauts kaut nedaudz ielūkoties maigās un sapņainās meitenes jūtu pasaulē, kurā redzams sava laika atspulgs.
1941. gada 9. jūlijs
Šorīt uzceļos agrāk nekā citos rītos. Izeju paganīt govis. Drīz atnāk memme. Mājā Dzidra cep torti. Es dabūju “bludierēt” papīri. Kad memme pārdzen govis, pošamies uz bērēm. (1941. gada vasarā padomju karavīri atkāpjoties Valgundes pagastā nogalināja Maigas mātes brāli Ernestu Vildi. Viņa līķi mežā atrada pēc pāris nedēļām – red.). Memme ļoti raud. Aizbraucām labi. Es dabūju redzēt Ernestu. Drausmīgs gan viņš izskatās. Turpat pie zārka mācītājs noturēja runu un nokristīja Lili (Ernesta meita Lilita, kas tolaik bija mazgadīgs bērns – red.). Braucām uz kapiem. Tur sagaidīja ļoti daudz ļaužu. Daudzi raudāja. Lai gan uz Ziedoņiem doties vairs negribējām, tomēr aizbraucām. Paēdām un ap pusdeviņiem pārbraucām mājās. Izslaucām govis un gājām gulēt. Bērēs bija ieradies arī viens skaists puisis. Atcerējos viņu.
11. augusts
Šodien gar klosteri (domāts Valgundes pareizticīgo klosteris) braucam uz Jelgavu. Es gribēju nopirkt grāmatu, bet tādas visā Jelgavā nebija. Sapņu grāmatu gan dabūju. Memme iedeva Ozolkundzei naudu kleitām. Aizgājām arī uz Ozola kundzes dzīvokli. Ir jau “makten glauns”, bet tomēr ne gluži tāds, kā domāju.
18. augusts
Šodien aizbrauca Dzidra. Es ļoti vēlos aizmirst Kārli. Fui, pavisam riebīgs. Pēcpusdienā vedām sienu un rudzus. Vēl nebijām pirmo vezumu uzkrāvuši, kad mūs apciemoja ciemiņš – Ausma Lagzdiņa. Viņa nāca skaitīt labību, dzīvniekus un cilvēkus.
Ļoti gaidu 26. augustu, kad varēšu ierasties skolā. Kārli! Vai manā sirdī ir tev vietas?
20. augusts
Tagad skaidri zinu, ka ne Kārli, ne kādu citu tā nemīlu kā Anci. Šodien viņš brauca mūsu mājai garām.
3. septembris
Šonakt bija pirmā salna un, mēs dūšīgi raujamies ar darbiem.
6. septembris, apmēram pusdeviņi vakarā
Ko gan es nākamgad šai pašā laikā darīšu? Tagad sēžu mājās un klausos radio.
12. oktobris
Ak Dievs! Kad gan sāksies skola?! Kaut tas būtu labi drīz! Esmu apnikusi līdz kaklam. Man šausmīgi sāp zobs. Šodien bija pulka ciemiņu. Tā kā pat memme neaizgāja uz pastu. Krieviņu dabūjām. Viņa vārds ir Fjodors (droši vien domāts krievu gūsteknis, kādus vācieši nodeva lauku mājās par strādniekiem – red.).
21. oktobris
Paldies Dievam, 15. sākās skola. Nu esmu vecās sliedēs. Bet, ak, šausmas! Viņš man nemaz neliek mieru. Kādas zāles gan lai es lietoju, lai viņš mani aizmirstu?!
1942. gada 24. maijs
Šī vecā mīļā skola jau pabeigta. Esmu izvadīta dzīvē. Vakar šķīros no skolas un draugiem. Centīšos… aizmirst, lai nebūtu domas jākavē pie viņa. Vakar arī šķīros vēsi. Tikai pie galda viņa skaistās rudzupuķu zilās acis, kā vienmēr, meklēja manas. “Rozes, rozes tikai īsu brīdi zied,/Mīla, mīla pasmaida un projām iet.” Visus pārbaudījumus noliku uz pieci, mana liecība ir laba. Tagad būs jāliek pārbaudījumi ģimnāzijā. Tur iešu vienu gadu, pēc tam institūtā (domāts Jelgavas Skolotāju institūts – red.).
25. maijs
Šodien biju uz skolu pēc konverta. Ejot prom, satiku ļoti daudz baznīcnieku (domāta Kalnciema – Klīves baznīcas draudze – red.) Kunkuls ļoti sirsnīgi šo to stāstīja. Starp citu, teica, lai vienmēr patur gaišu prātu.
6. jūnijs, sestdiena
Šodien ar māti aizgājām uz vietu, kur nošāva Ernestu. Viens jau tur bija aiznesis kliederus. Nez kas? Katru nakti sapņoju par ģimnāziju. Kaut tik būtu uzņemta! Rīt jāiet uz kapu svētkiem. Arī Oļģerts laikam ies. Bez tam rītvakar mūsmājās atkal būs večerings. Kaut tik būtu labi daudz jaunas, jautras tautas! Varētu forši piegriezt.
28. jūnijs, svētdiena
Vakar vakarā mūsmājās bija milzīgs večerings. Ļaužu ļoti daudz – 42, no kuriem 22 sievieši. Dejojām abās istabās. Beidzām četros. R. ļoti mīlīgi dzīvoja ar Emmu. Ar mani dejoja tikai vienu deju. Skaudības jau man nav, tomēr nezinu, kādēļ ļoti savādi.
1. jūlijs
Šodien svin 1941. gadā kritušo piemiņas dienu. Kas grib, var arī strādāt. Mūsu mājās strādā tikai tēvs (stāda tabaku) un māte (visu dienu iet ganos). Dzidra ar Oļģertu gribēja paklejot pa mežiem, bet uznāca milzīgs lietus ar pērkonu. Savu nodomu atmeta un aizgāja gulēt.
15. jūlijs
Pusdienai cepu pankokus, jo maizes nav ne kumosa. Oļģerts pārdzen govis un saka, ka esot atradis kaut ko manu. Es saku, ka nekā neesmu pazaudējusi. Vēlāk gan, kad viņš parādīja atrasto papīri, iedomājos, ka tā ir vēstule, ko rakstīju Mārim. Man pārgāja visa “apetīte”, jo tur bija rakstītas trakas lietas. Oļģerts solīja ātrāk neatdot, kamēr izlasīšot. Galīgi izsamisu. Izlasījis negribēja atdot, bet es ar gudrību dabūju atpakaļ.
9. augusts
Būtu ļoti daudz ko rakstīt, ļoti gaidu rudeni, kad varēšu dzīvot Jelgavā. Ozola kundze man sola dažādus labumus, pat dzintara krelles, ja gribēšu. Es gan domāju iztikt bez krellēm, jo neesmu jau nekāda salonu dāma. Rokas pulksteni jau gan ļoti, ļoti gribētu, bet to Ozola atkal nevar dot. Pie mums bija zvejnieku sievas, no kurām Oļģerts izmainīja dzintara rokassprādzi, kuru uzdāvināja Dzidrai. Šodien pie mums bija daudz ciemu, no svarīgākajiem: Ozola ar Jēkabsoni k., R., Leibuss Kārlēns un citi.
Domāju par Māri, nezinu, cik ilgi par viņu domāšu. Tikai viņa dēļ es tagad nesīšu pie šuvējas drēbi, lai uzšuj man jaunu kleitu, ar kuru varu iet uz balli, kas laikam būs 26. datumā. Tikai viņa dēļ gribu griezt nost matus, jo vēlos viņa tuvumā būt skaista. Mans mīļais zēn, nesaprotu, cik ilgi par tevi domāšu. Bet nu jau manas domas drusku mazāk kavējas pie tevis, pie tavām dievīgajām acīm. Māri, mīļais zēn!
Notikums ar “mīlas vēstuli” gluži aizmirsts. Oļģerts tur vārdu, nesaka nevienam. Labi vēl, ka tā izgāja.
1943. gada 22. decembris
Šodien taču ir mana dzimšanas diena! Es to biju pavisam aizmirsusi. Tātad šodien 16 gadi.
3. janvāris
Ko gan nesīs šis gads? Šodien atbraucām Jelgavā. Vakar vakarā kuģi varējām sagaidīt. Ļoti nosala kājas, jo tēvam jābūt šķūtīs. Un nekādas drēbes līdzi nevarēja ņemt. Kad braucu mājās uz brīvlaiku, arī M. brauca. Viņš nemaz ar mani nenāca sasveicināties, bet tas nekas. Tad piepildījās tas, ko vēlējos, – ilgi viens otru pētījām. Viņš bija uz steķa, bet es uz kuģa. Vienreiz teicu Lilijai, kādēļ viņa man slēpj, ka M. viņai raksta. Šī svēti noliedz, ka nerakstot. Es sāku arī ticēt, bet tomēr… nē, nevar ticēt! Jā, Māri, domā par mani ko gribi. Es skatījos un pēkšņi sāku smieties, bet to viņš neredzēja, jo iekāpu kajītē. Ja M. nesataisītu nu mēslus, tad jau būtu labi. Ka nepasaka Veltai un Lilijai, ka tā skatījos! Tad jau atkal būs nepatikšanu bez gala!
16. janvāris
Iet diezgan labi. Ar mācībām līdz šim var iztikt. Saņēmu no Ozola kundzes jaungada dāvanu – grāmatu “Latvju dainas”. Vērtīga grāmata.
28. janvāris
Pašlaik mani moka nemiers. Varbūt, kad uzrakstīšu kaut ko dienasgrāmatā, tas norims. Diez vai M. manu vēstuli ir saņēmis. Ja jau viņš gribēs rakstīt, tad atrakstīs. Klavieru spēlē iet labi. Grīnvalda jaunkundze mani Ozola kundzei pat uzslavējusi.
5. februāris
Staļingradā esot noslepkavots daudz vāciešu, tādēļ tagad visā valstī sēras. Kino slēgti. Manis dēļ varētu visus tos vāciešus nosist, es tad arī nesērotu. Pat mācītājs šorīt lūgšanā tos pieminēja.
18. marts
Tik ilgi neesmu rakstījusi. Oļģerts ir miris. Svētdien biju bērēs. Ogrē pie gatera eksplodējis katls. Trīs nosisti un trīs smagi ievainoti. Jā, nu vairs Oļģerta nav. Oļģerts, kas man vasarā, kad biju slima, nesa ogas un visādi lutināja.
Bēres bija lieliskas. Gājienā uz kapiem pa priekšu nesa karogu un gāja orķestris. Izvadītājs bija mans skolotājs Upīts. Visi ļaudis uz Dzidru vien skatījās, ko gan viņa teiks. Dzidra nemaz neraudāja. Kapos bija ļoti daudz cilvēku. Šodien pirmo dienu iet kuģis.
23. aprīlis
Redzēju pirmo vardi un ķirzaku.
Pēc Lieldienām
Lielajā Piektdienā, braucot mājās no baznīcas, Dzidra iepazinās ar diviem puišiem. Protams, es arī. Viens no tiem ir riebīgs. Piesolījās svētkos atnākt. Un atnāca arī. Viņam līdzi bija kāds cits. Padzīvojām pa istabu un tad gājām ārā. Dzidra gāja ar to, ko satikām piektdien, es ar otru. Viņš uzvedās pieklājīgi, bet atvadoties tik cieši spieda roku, ka vai nelabi palika. Parasti mīlestība sākas ar ciešu rokas spiedienu, bet daži vīrieši tikai ķēmojas.
5. maijs.
Šī diena man tiešām ir laimīga. Botānikā dabūju 5, gadā 4, ģeogrāfijā 4 – 3, vēsturē 4 – 4. Man trimestrī būs tikai divi trijnieki un arī gadā divi trijnieki. Beidzot ir drusciņ prieks, ka esmu tā cēlusies.
